"Paliec tur, no kurienes esi atbraucis". Saruna ar ASV dzīvojošo ķirurgu Gundaru Katlapu

Mana intervija ar ASV Floridas štata Tampas pilsētas vispārējās slimnīcas kardiotorakālo ķirurgu Gundaru Katlapu bija norunāta agri no rīta pēc Amerikas laika, taču man bija jāpagaida, jo dakteris vēlējās pāris stundas atpūsties pēc operācijas, kas bija ilgusi visu nakti.

Viņa pašreizējais amats slimnīcā ir plaušu transplantācijas direktors, bet iepriekš viņš bijis arī sirds transplantācijas direktors. "Tagad veicu arī sirds un plaušu transplantācijas, kad pārstāda sirdi un abas plaušas nevis atsevišķi, bet kā vienu bloku. Tieši šāda operācija tika veikta pagājušajā naktī," viņš stāsta pirms mūsu sarunas par latviešu ķirurga nonākšanu ASV medicīnas virsotnē.

Pie visa vainīgs laikam Jeila Universitātes profesors Kristaps Kegi, kurš devis iespēju mācīties Amerikā ne vienam vien topošajam vai jaunajam ārstam, tajā skaitā arī jums, un pavēris ceļu uz medicīnas iespējām otrpus okeānam?

G. Katlaps: Rezidentūras sākumā man radās iespēja aizbraukt uz Ameriku, jo profesors Kegi mani uzaicināja uz trim mēnešiem pieredzes apmaiņā Jeila Universitātē. Aizbraucu, pastrādāju kopā ar vietējiem rezidentiem un ārstiem, un man bija āķis lūpā. Tā nebija nekāda lielā loterija, tie bija mazi solīši, kas pakāpeniski tika sperti.

Deviņdesmito gadu vidus Latvijas medicīnā bija ļoti neskaidrs un bēdīgs. Rezidentūra bija divi gadi bez labas struktūras, un tad tevi palaida pasaulē. 

Kad ierados Amerikā un iekļāvos Jeila Universitātes rezidentu apmācības programmā, mani ļoti izbrīnīja, cik viņi visi bija erudīti, izdresēti un samācījušies. Rezidenti arī daudz strādāja, un ar to milzīgo darbu un mācīšanos darba kvalitāte bija tāda, kādu es nebiju iedomājies un redzējis.

Es joprojām domāju, ka daļa Latvijas speciālistu izveidojas par labiem speciālistiem ļoti šaurās medicīnas nišās. Tie, kuriem ir talants, labas rokas un galva, savu nišu pārzina un noteikti ir spīdekļi Latvijas medicīnā, bet tas pamats, kas tiek iedots Amerikā, tomēr ir citāds.

Ja pamats ir ielikts, tad taču varējāt atgriezties Latvijā. Esmu intervējusi daudzus tautiešus ārstus, kuri strādā ārzemēs. Visi ir stāstījuši, kas viņus neapmierina Latvijā un kāpēc nevēlas braukt atpakaļ. Kas jūs neapmierina? Lai nu kur, bet sirds ķirurģijā, šķiet, ir gan attīstība, gan pieklājīgs atalgojums.

Esmu bieži domājis par atgriešanos. Sākumā es par to domāju daudz nopietnāk. Joprojām mani pavada doma, ka kādreiz varētu atgriezties, bet ne tagad, un tā iespēja tiek atlikta un atlikta.

Gundars Katlaps.

Foto: Foto no privātā arhīva.

Pēc tam kad biju pabeidzis profesora Kegi organizēto pieredzes apmaiņu, atbraucu mājās, kur sākās pakāpeniskais lielais darbs, lai atkal nokļūtu Amerikā. Mans draugs un medicīnas studiju biedrs Uģis Gruntmanis, kurš arī mācījās pie Kegi, bija apņēmības pilns kārtot Amerikas ārstu licencēšanas eksāmenus un aicināja mani pievienoties. Tā bija brīnišķīga ideja, un es biju ar mieru. Tolaik tuvākā vieta, kur to varēja darīt, bija Varšava. Mācījāmies, mācījāmies un mācījāmies tā, kā savu mūžu nebijām to darījuši, jo tas bija ļoti sarežģīts eksāmens. Kad bijām veiksmīgi nolikuši pirmo eksāmenu, gatavojāmies nākamajam un arī to ļoti labi nokārtojām.

Bet pēc veiksmīgas eksāmenu nokārtošanas mēs skaidri apzinājāmies, ka iepriekš par medicīnu mums nebija tādu zināšanu kā tās, kuras guvām, mācoties licencēšanas eksāmenam. 

Atšķirība ir neiedomājama. Tie, kas to nav izbaudījuši, to nekad nesapratīs.

Kad veiksmīgi bijām spēruši pirmo soli, sekoja nākamais – pieteikšanās rezidentūrā ASV ar domu, ka varbūt tur būs iespējams iegūt labu klīnisko treniņu. Pieteicāmies. Gan Uģis, gan arī es dabūjām labas rezidentūras vietas.

Izsūtīju pieteikumu kādām četrdesmit programmām dažādās ASV universitātēs un biju bezgala priecīgs, kad saņēmu vēstuli, ka esmu pieņemts Stenforda Universitātes vispārējās ķirurģijas rezidentūras programmā. Ar mecenātes dakteres Ainas Galējas finansiālu un morālu atbalstu mēs, daži jauni latviešu ārsti, varējām doties izglītoties uz ASV. Tajā laikā ļoti smagi strādāju. Tā bija tikpat kā militārā nometne kvadrātā. Tik intensīvi strādājot, visu var apgūt trīsreiz ātrāk, bet ārpus medicīnas un slimnīcas nekam citam laika tikpat kā nav, jo ir nepārtraukts praktiskais treniņš slimnīcā – pacienti, procedūras, operācijas…

Kad pašaizliedzīgi biju gadu nostrādājis, tiku pamanīts un vienīgais no pieciem rezidentiem, no kuriem četri bija amerikāņi, dabūju rezidentūras pagarinājumu. Tas bija nākamais mazais solītis, kas bija sasniegts ar ļoti smagu darbu. Un tā es Stenfordā paliku vēl vienu gadu. Pēc tam sekoja piedāvājums piešķirt man pilnu rezidenta programmu vēl uz trim gadiem, lai es Amerikā varētu pabeigt rezidentūru un kļūtu par ķirurgu.

Jāteic, ka pēc pieciem smagiem rezidentūras gadiem kļuvu par labi sagatavotu ķirurgu. Varēju operēt bērnus, asinsvadus, plaušas... Bet tobrīd es domāju, ka vispārējā ķirurģija nav tik aizraujoša, kā vēlētos, tāpēc pievērsos kardioķirurģijai. 

Toreiz man nebija domas pavisam palikt Amerikā. Vienīgā vēlēšanās bija apgūt kardioķirurģiju Amerikā, jo tur bija vislabākā apmācība šajā specialitātē. 

Pieteicos un tiku pieņemts kardiotorakālās ķirurģijas programmā Virdžīnijas pavalsts Ričmondas Universitātē. Nākamos divus gadus atkal smagi strādāju, lai kļūtu par kardioķirurgu. Tas atkal bija mazs solītis uz priekšu.

Kad šo mērķi sasniedzu, man beidzās ASV vīza un bija jābrauc projām no Amerikas. Atbraucu uz Latviju un sāku interesēties, vai ir iespēja šeit strādāt. Biju patiešām sagatavots labā profesionālā līmenī, tāpēc gribēju savā valstī izmantot iegūtās zināšanas. Diemžēl tā laika Latvijas kardioķirurģijas līderi juta, ka viņiem nav nepieciešama konkurence no ārpuses, sak, viņš atbraucis no Amerikas un vēl iesēdīsies manā vietā! Tiesa, pieklājības pēc dažs labs kardioķirurgs painteresējās, kā man varot palīdzēt. Atbildēju, ka man nevajag palīdzēt, es jums varu palīdzēt. Mani uzņēma visai vēsi, šķita, ka tur ir savs monopols ar radiem un draugiem un svešajiem tur nav vietas. Nebija jau tā, ka es ļoti vēlējos būt mīlēts, bet tādu attieksmi gan negaidīju. Tieši tā arī man pateica tā laika kardioķirurģijas vadītājs, lai es labāk paliekot tur, no kurienes esmu atbraucis, jo viņi braukšot pie mums pieredzes apmaiņā.

Pēc šīm sarunām aizbraucu uz Lielbritāniju, lai papildinātu savas zināšanas Kembridžas Universitātes klīnikā pie neticami augstas raudzes ķirurgiem.

Kaut gan arī Lielbritānijas klīnikā man tika piedāvāts darbs profesionālai izaugsmei, tomēr izvēlējos atgriezties Amerikā. 

Piedalījos konkursā uz Virdžīnijas pavalsts universitātes medicīnas centra sirds un plaušu transplantācijas programmas vadītāja posteni un tiku atzīts par labāko. Tā bija neaprakstāma sajūta – iegūt labu darbu pie kolēģiem, kuri mani gadiem ilgi mācījuši.

Strādādams Virdžīnijā, kopā ar savu kolēģi izveidoju lielāko mākslīgās sirds programmu ASV. Šīs programmas ietvaros tika veiktas daudzas mākslīgās sirds operācijas, proti, dabiskās sirds vietā ielikta mākslīgā sirds. Man izdevās panākt, ka arī citās slimnīcās sāka īstenot sirds transplantācijas un mehānisko palīgierīču ievietošanas programmas.

Gundars Katlaps ar dēliem Kārli un Konrādu.

Foto: Foto no privātā arhīva.

Jūs taču tomēr braucat uz Latviju un piedalāties operācijās. Nesen bijāt Stradiņa slimnīcā, kur tika veikta smaga sirds operācija.

Man nav Latvijas ārsta licences, tādēļ man nav atļauts operēt. Ierodos Latvijā pieredzes apmaiņā – pasēžu, parunāju ar studentiem, ar ārstiem... Zinu, ka Uģis Gruntmanis (Dārtmutas Geiselas medicīnas skolas profesors, endokrinologs. – M. L.) dabūja sirmus matus, lai saņemtu atļauju Latvijā runāt ar pacientiem un izrakstīt zāles. Es pieļauju – lai ietu uz operāciju zāli un operētu sirdis, iespējams, atļaujas saņemšana būtu vēl daudz sarežģītāka. Būtiski ir arī tas, ka man nav tāds darbs Amerikā, kuru es varu pamest un, piemēram, mēnesi strādāt Latvijā vai kaut kur citur. Bet pats galvenais ir tas, ka man Amerikā aug divi brīnišķīgi dēli. Dzīvot tik tālu no viņiem negribu.

Jūs esat secinājis, ka sirds mazspēja esot īsta epidēmija. Pēdējos desmit gados saskaņā ar Latvijas mirstības rādītājiem 52–57% gadījumos nāves iemesls ir kardiovaskulārās slimības un nekas diži nemainās uz labo pusi. Piemēram, arī lielais daudzums stentu, kas ir ielikts sirds un asinsvadu slimniekiem, situāciju neuzlabo.

Jāņem vērā, ka attīstītajās valstīs dzīves ilgums lēnām pieaug, arī ārstēšanas iespējas palielinās, bet beigās tik un tā slimības mūs noķer un cilvēks nomirst. Statistiku par visbiežāko nāves un invaliditātes cēloni nevar radikāli izmainīt.

Jau sen zināms, ka Latvija ir Eiropas līdere slimnieku ārstēšanā ar sirds asinsvadu stentiem. Es piekrītu tiem, kuri uzskata, ka Latvijā tos liek pārāk daudz – vairāk nekā attīstītākajās, bagātākajās un izglītotākajās valstīs, 

ja ņem vērā iedzīvotāju skaitu. Tad jājautā: kāpēc to dara vairāk? Tie stenti nav nekāds brīnums, jo nereti rodas iekaisums un ir ne mazums gadījumu, kad slimība turpinās. Es uzskatu, ka Latvijā tas zināmā mērā ir bizness. Jo vairāk liek, jo vairāk par to maksā. Tēlaini runājot: jo vairāk tu esi āmurs, jo vairāk viss pārējais izskatīsies pēc naglas.

Mēs taisām vainagartēriju šuntēšanu. Paņemam artērijas un vēnas no slimnieka ķermeņa, lai izveidotu apvedceļu un nodrošinātu asiņu plūsmu aiz artēriju sašaurinājumiem, tādējādi uzlabojot asinsriti sirds muskulim. Ja tas ir pareizi izdarīts, tad strādā daudz labāk un ilgāk nekā stenti.

Vai par biznesu nav kļuvusi arī pārāk bieža zāļu izrakstīšana pret paaugstinātu holesterīnu?

Mums visiem ir holesterīns un tas ir absolūti nepieciešams, jo ir ļoti svarīga sastāvdaļa daudzos hormonos un citās vielās, kas mums ir vajadzīgas, lai uzturētu dzīvību. Mūsu aknas ražo lielāko daļu no holesterīna. Taču jāņem vērā, ka asinsvadus ietekmē arī triglicerīdi un citi lipīdi. Problēma rodas tad, kad paaugstinātais holesterīns paātrina asinsvadu saslimšanu. Bet izdomāt, kādā vecumā vai kādā slimības attīstības pakāpē, vai pie kāda holesterīna līmeņa cilvēku ir jāsāk ārstēt un ar kādām zālēm un kādā daudzumā, tas ir izglītības jautājums. Tiesa, daudzi ārsti zāles izraksta pārāk daudz. To apstiprina arī nesen Amerikā vienas no lielajām kardiologu organizācijām publicētās jaunās rekomendācijas, kurās secināts, ka holesterīnu pazeminošās zāles tiek lietotas par daudz.

#SIF_MAF2024 #diaspora.

Foto: Latvijas Mediji

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas saturu atbild "Latvijas Avīze".