"Mans tēvs — krievs". Izrādes recenzija

Izrāde ekskursija "Mans tēvs – krievs" dod informāciju un pasvītro atmiņu nozīmi, kas līdzīgi mugurkaulam vieno visus likteņus

Ko domāt par vecāku konformismu no šodienas skatpunkta, par ko liecina seni fotoattēli, un kā kārtot attiecības ar mūsu māsām, brāļiem, radiniekiem, kam atšķirīgi politiskie uzskati? Šos jautājumus uzjunda pēc Ingas Žoludes romāna "Tēvs" veidotā izrāde ekskursija "Mans tēvs – krievs", kas notiek bijušajā Valsts drošības komitejas ēkā. Izrāde izpārdota līdz gada beigām, kas liecina par jautājumu aktualitāti – arī par to, kur vilkt piederības robežu starp personisko-ideoloģisko un ko pieņemt par savu identitāti – nacionālo vai ģimenisko?

Gandrīz biogrāfiski

Stūra māja otro reizi pierāda savu īpašo statusu, ēkas un dramatiskās mākslas "saaugšanu" vienotā iedarbīgā notikumā. Kad pirms astoņiem gadiem Valmieras teātra aktrises "Meža meitu" iestudējumā te vadāja skatītājus, šķita – cita, tik atbilstoša un autentisko vidi atklājoša materiāla kā Sanitas Reinsones darbs, pēc kura motīviem toreiz bija veidots dramatizējums, nav. Arī šoreiz izrāde balstās grāmatā, ko režisors Viesturs Roziņš ietilpina Stūra mājas atmosfērā kā individualizētu, gandrīz biogrāfisku stāstu par šodienas līdzcilvēkiem un aktualizē mūsu attieksmi pret pagātni, vecākiem, arī atmiņu kā kultūras un piederības (plašākā nozīmē) fenomenu.

Tēmas poētiskais ceļvedis un galvenais tēls, caur ko piedzīvojam atmiņu stāstu un ekskursiju, ir Agnese, vienlaikus aktrise Inga Alsiņa-Lasmane, kura sākumā iepazīstina ar sevi un, viņas aicinājumiem sekojot, mēs, skatītāji, iepazīstam sižeta norisi un arī vēstures šausmas pieredzējušās telpas. No sienām lūkojas fotogrāfijas ar skarbiem skatieniem un neviļus salīdzinājumā šķiet, ka šeit nomocīto ļaužu pārdzīvotais padara fizisko vēsumu un diskomfortu izrādes laikā mazāk jūtamu.

Viens otra tuvplānā

Ingas Žoludes stāstījums fokusē uzmanību uz it kā parastu ģimeni, kuras Tēvs ir cittautietis, kas padomju laikā strādājis čekā par psihologu un vienlaikus bijis rūpīgs un mīlošs tēvs divām meitām. Tāds viņš būtu arī tagad, ja vien Alcheimera slimība nemainītu viņa personību un Agneses pūles saprast tēva nostāju ir apšaubāmas, jo tikai mirkļiem var paļauties uz viņa saprāta gaišumu. Epizodes cita citai seko dažādās spēles vietās un arī it kā lēkā biogrāfiskajā laikā, kur Agneses atmiņas mijas ar reāliem notikumiem. Māsa norobežojas no ģimenes, bet Māte attiecas pret vīru kā mazu slimu bērnu, no kura prasīt atbildību nav iespējams. Agnesei nepieņemami ir Tēva uzskati par pašlaik notiekošo karu Ukrainā, bet – vai tēva slimība būtu tam attaisnojums?

Režisora izvēlētais aktieru ansamblis, precīzi atlasītās detaļas mērķtiecīgi virza kopīgo sižetu, ainu iekšējo spriedzi, žanriski savijot traģiskos, komiskos un dramatiskos momentus. Aktrise Inga Alsiņa iedzīvina Agneses domu, sajūtu pretrunīgumu, un, atbilstoši tuvai distancei šaurajās telpās ļoti ciešā fiziskā tuvumā ar skatītājiem, dara to līdzvērtīgu kinematogrāfiski pārliecinošiem tuvplāniem. Mihails Abramovs iejūtas Tēva lomā, pasvītrojot varoņa emocionālo aizrautību attiecībās ar meitu un sievu. Lomas pretrunīgums atklājas atbruņojošā atklātībā, sirsnībai mijoties ar stūrgalvību un paštaisnumu. Dramaturģe velta Tēva un Agneses attiecībām īpašu uzmanību, pasvītrojot gadu gaitā mainītās vecāku–bērnu apgrieztās attiecības, piemēram, saldumu ēšanas ainās. Savukārt Dana Avotiņa-Lāce rāda Māsas raksturu precīzā fiziskā ekspresijā, viņas tēla uzskati ir lietišķi tieši, ko pasvītro praktiskā darbošanās ar sīkām ikdienišķām lietām, arī aktrises tērpa kolorītās krāsas, asā balss izteiksme saderīgi izceļ Māsas aizvainojumu pret ģimeni. Māte aktrises Regīnas Devītes tēlojumā cenšas nogludināt nesaskaņas starp radiniekiem un virspusējās patiesības no viņas mutes izskan dzīvi un temperamentīgi, atklājot nevēlēšanos patiesi saprast savas meitas.

Atmiņas kā mugurkauls

Scenogrāfs Valters Kristbergs gandrīz nav iejaucies dokumentālās vides patiesumā. Arī gaismu efektu gandrīz nav, par spēcīgu zīmi kļūst gaismas lukturīšu izdalīšana katram skatītājam pagraba ainā. Katrs mēs spīdinām galveno varoni, jo kopumā izpēte un izgaismojums ir vadošais izrādes uzdevums.

Savā ziņā par galveno varoni kļūst telpas, kuru biogrāfijai veltīta izrādes nelielā un izteiksmīgā programmiņa. Attēlos redzamās astoņas spēles vietas, kas ir daļa no 1912. gadā celtās īres ēkas (arhitekts Aleksandrs Vanags), simboliski papildina noziegumu sarakstu ar faktu, cik degradēts vēstures notikumos izskatās savulaik lepnais nams.

"Mans tēvs – krievs" dod informāciju un pasvītro atmiņu nozīmi, kas līdzīgi mugurkaulam vieno visus likteņus. Caurviju motīvs, ko rada Jēkaba Nīmaņa niansētā mūzika, ilgi skan ausīs, atgriežoties šodienā "no turienes".