No 14 skoliņām palikušas sešas: kas apdraud latviešu valodas apguvi Īrijā?

Latviešu valodu diasporā nenotur viena institūcija vai viens pasākums – to uztur vairāki slāņi, kas cits citu papildina. Ģimene dod sarunvalodu un ieradumu. Svētdienas skoliņa – lasīšanas, rakstīšanas un gramatikas pamatus. Koris, dejas un pulciņi – iespēju valodu dabiski lietot. Nedēļu ilgas nometnes šai valodas kārtainajai ābolu kūkai pievieno īslaicīgu, toties ļoti intensīvu latviskas vides kārtu. Ābolītis virsū – valodas eksāmens. Bet kāpēc Īrijā dzimušajiem jauniešiem to vajag?

Ja vecāki to izvēlas, Īrijā latviešu valoda tiek mācīta un uzturēta vairākos savstarpēji saistītos slāņos. Pamats ir ģimene. Ja mājās ikdienā runā latviski, bērni valodu parasti apgūst jau kopš mazotnes – arī tie, kuri dzimuši Zaļajā salā. Ir ģimenes, kuras vakaros kopā skatās filmas latviski. Latviešu valoda par ģimenes valodu visbiežāk kļūst tad, ja māte ir latviete; retāk – jauktā ģimenē, kur latvietis ir tēvs. Divas padsmitnieces draudzenes Katrina Svarte-Diedelniece un Evelīna Eisberga, kuras dzīvo Īrijā, savā starpā runā angliski, bet mājās ar vecākiem – latviski.

Otrs mācīšanas slānis ir nedēļas nogales skoliņas, kas Īrijā visbiežāk notiek svētdienās. "Skolas, nometnes – tas ir viens no veidiem, kā bērni var savu latviešu valodu izmantot," uzsver Latviešu biedrības Īrijā valdes priekšsēdētāja Indra Jākobsone. Bērni un jaunieši nonāk vidē, kur latviešu valoda vairs nav tikai "mammas valoda", bet arī vienaudžu valoda. "Es redzu, kā bērni tajā vidē atplaukst," novērojusi Indra.

Vēl 2018. gadā Īrijā darbojušās 14 latviešu skoliņas. Pašlaik Latvijas vēstniecība apzinājusi sešas diasporas skolas: Dublinas latviešu nedēļas nogales skola "Saulgriezīte", Latviešu biedrības Īrijā (LBĪ) nedēļas nogales skola "Saulgriezīte" (Dublinā), Droghedas latviešu kopienas skola "Ābolītis", LBĪ latviešu skola "Jumītis" (Vaterfordā), Latviešu atbalsta grupas latviešu bērnu nedēļas nogales skola "Graudiņš" (Meijo) un "Kāpnītes" (Tulovā).

Vēl jāpieskaita Ziemeļīrijas latviešu bērnu nedēļas nogales skola "Zīļuks". Lai gan teritoriāli tā atrodas Apvienotajā Karalistē, tās vecāki un bērni ir iesaistīti Īrijas latviešu apritē. "Skoliņā mācāmies neaizmirst latviešu valodu. Dziedam, dejojam, runājam, lasām, svinam svētkus," stāsta tās izveidotāja, skolotāja Vineta Makšus.

Valodu mācās niecīga daļa

Vēstniece Agnese Saliņa, kura pamazām iepazīstas ar sazaroto tautiešu tīklu, sarunā secina: Īrijas diasporā izaugusi jau otrā paaudze. Liela daļa cilvēku ieradās pēc Latvijas iestāšanās ES 2004.–2005. gadā un pēc 2009. gada krīzes. "Viņi šeit dzīvo jau divdesmit gadus… Ieradās, paši jauni būdami, bet nu viņiem jau ir lieli bērni, daudzi dzimuši šeit," atzīst vēstniece. Oficiāli 1. jūlijā Īrijā bija 24 439 Latvijas valstspiederīgie, bet vēstniece pieļauj, ka faktiskais skaits varētu sasniegt ap 30 000. Aptuveni četrdesmit diasporas organizāciju darbā aktīvi varētu būt iesaistīti tikai daži simti cilvēku.

Bērnu skaits skoliņās svārstās no desmit līdz divdesmit. Precīzu kopējo audzēkņu skaitu vēstniece nenosauc, taču atzīst: "Salīdzinot ar kopējo diasporas lielumu šeit, Īrijā, nav ļoti liels." Nav grūti izskaitļot, ka sešas latviešu skoliņas aptver tikai nelielu daļu bērnu. "Skaidrs, ka vide šeit ir angliska," secina Agnese Saliņa, "tādēļ latviešu valodas apguve ir ārkārtīgi svarīga."

Angļu filmas latviešu valodā

Pamats ir ģimenes valoda, uzsver Indra Jākobsone. "Valoda saglabājas tad, ja tā ir ikdienas saziņas valoda mājās, nevis tikai mācību priekšmets. Mājās mēs runājam latviski, filmas skatāmies latviski, pat angļu filmas, dziedam, lasām latviski."

Septiņpadsmitgadīgā Elizabete Varsberga no Gilfordas Ziemeļīrijā latviešu valodu apgūst, lai varētu sarunāties ar vecvecākiem un pārējo ģimeni, kuras lielākā daļa palikusi Latvijā. "Mana sirds pieder Latvijai, tur ir manas mājas," ar sapņainu smaidu stāsta Elizabete. "Es gribētu ļoti labi iemācīties valodu, lai varētu pārvākties uz Latviju."

Indra Jākobsone atzīst, ka ģimene viena pati ne vienmēr spēj nodrošināt pietiekami bagātu valodas vidi – īpaši mūsdienās, kad bērni lielu daļu brīvā laika pavada pie ekrāniem, sarunu laiks ar vecākiem sarūk un ārpus ģimenes latviešu valodu lieto maz.

Madara Āšrafa ik svētdienu stundu brauc no Kilderes uz Dublinu un ved abus dēlus uz latviešu valodas skoliņu. "Lai viņiem būtu vēl kāds, ar ko parunāt, jo mājās ģimenē esmu vienīgā, ar kuru bērni runā latviski. Ģimenes valoda ir angļu. Latviešu valoda vajadzīga, lai videozvanos varētu sarunāties ar ģimeni Latvijā. Un lai vasarā Latvijā varētu iejusties."

"Skolotāja mācīja sist"

LBĪ pašlaik uztur divas skoliņas – "Saulgriezīti" Dublinā un "Jumīti" Vaterfordā –, un abas vada Antra Eisaka. Dublinā vairāk ir mazu bērnu, kuriem latviešu valoda vēl ir vāja, tādēļ mācību process balstās rotaļās, dziesmās, krāsās un attēlos. "Ļoti daudz izmantojam attēlus, un ar tiem veidojam vārdu krājumu," stāsta skoliņas vadītāja. "Saulgriezītē" mācās 11 bērni līdz 15 gadu vecumam, trīs stundas trīsreiz mēnesī. "Jumītī" vairāk ir pusaudžu, un tur Antra Eisaka jau nopietnāk māca gramatiku un valodu. Papildus sociālā darbinieka bakalaura grādam Latvijas Universitātē viņa ieguvusi arī latviešu valodas kā svešvalodas skolotājas sertifikātu.

Indra norāda, ka bez lasīšanas bērna valoda kļūst ļoti nabadzīga: "Mēs vēl neprotam izteikt jūtas, emocijas, noskaņas." Kā piemēru viņa min vārdus "velēna" un "vadzis", kurus kāds jaunietis eksāmenā nav sapratis. Eksāmeni parāda atšķirību starp sadzīves sarunvalodu un pilnvērtīgu latviešu valodas prasmi.

Vienā nometnē pēc vecāku sūdzības, ka bērnam mācīts sist, bijusi vajadzīga pat dienesta izmeklēšana, atceras Īrijas Latviešu nacionālās padomes (ĪLNP) valdes locekle Laima Ozola. Izrādījās, bērnam bija mācīts vārds "knipis", taču vakara telefona sarunā ar vecākiem viņš to nebija spējis atcerēties.

Katru dienu, svētdienā vai reizi gadā?

Kur latviešu valoda tiek apgūta noturīgāk – ikdienā ģimenē, svētdienas skoliņā vai nedēļu ilgā nometnē reizi gadā? "Vislabāk, man šķiet, tomēr ir tāds kombinēts variants," spriež vēstniece Agnese Saliņa. "Tas, ka tu nedēļu esi tikai latviskā vidē, ir būtiski – tāds kā spēriens latviešu valodas apguvē."

Inguna Mieze, ĪLNP valdes locekle, par robežšķirtni uzskata Covid-19 pandēmiju: pretēji gaidītajam pēc ierobežojumu beigām cilvēki nesteidzās atgriezties klātienes kopienas dzīvē, un tā atjaunojas tikai pamazām.

Kāpēc skoliņas aptver tik maz bērnu? Imants Miezis, LELBL garīgais vadītājs Īrijā, skaidro, ka latvieši Īrijā izkaisīti teritorijā, kas ir divreiz lielāka par Latviju. "Dažiem jābrauc līdz 300 kilometriem vienā virzienā. Tas nozīmē degvielu, laiku, mašīnu un vecāku iespēju bērnu aizvest." Piemēram, Antra Eisaka no Vaterfordas katru svētdienu divas stundas brauc uz Dublinu, lai mācītu bērnus.

Tā kā Imants atbild arī par luterāņu baznīcu Lielbritānijā, viņš salīdzina: "Lielbritānijā latviešiem ir kopīgs centrs – Straumēnu muiža, "Daugavas vanagu" fonda nams. Mums Īrijā tāda nav. Šeit nav sava īpašuma, kur varētu kas notikt." Tāpēc ikreiz jāmeklē vieta skolai vai pasākumam, par telpām jāmaksā un tās jāapdrošina – līdz ar to daļa projektu neizbēgami pārvēršas par īres rēķinu apmaksas pieprasījumiem.

Skoliņas izzūd, jo trūkst...

Par skoliņu skaita sarukuma iemesliem esmu uzklausījis divus pretējus viedokļus. LBĪ koordinē nedēļas nogales skolu tīklu, organizē skolotāju metodiskās dienas un vēl šovasar meklēja skolotājus. Indra Jākobsone stāsta, ka skoliņas bieži beidz pastāvēt, kad aiziet cilvēks, kurš tās velk: "Skola turas tikmēr, kamēr ir skolotājs, kurš ziedo savu laiku, enerģiju… Ja nav neviena, kas stājās viņa vietā, tad arī skoliņa aizveras."

Īrijas Latviešu nacionālā padome attīstījusi trešo slāni – intensīvas valodas nometnes divreiz gadā, parasti skolēnu brīvlaikā. Inguna Mieze domā citādi: "Skolotāju gandrīz nekad netrūkst. Tāpēc, ka par skolotājiem vienmēr kļūst kāda no mammām, tie gandrīz vienmēr ir vecāki." Viņa uzsver: ja būtu vecāku un bērnu interese, skolotāji atrastos. Savā ziņā to apliecina Vineta Makšus, kura Ziemeļīrijas skoliņu "Zīļuks" kopā ar vairākiem bērnu vecākiem izveidoja, domājot par latvietības saglabāšanu meitai un brāļabērniem. Tagad skoliņā viņa māca savu pirmo mazbērnu.

Kam mācīties, ja negatavojies atgriezties?

Reemigrācija pagaidām parādās atsevišķos veiksmes stāstos, nevis statistikā. Par tendenci runāt vēl nevar, atzīst vēstniece: "Nu nav mums pamata domāt, ka viņi tagad varētu vienā brīdī sākt atgriezties masveidā."

Agnese Saliņa secina, ka vairs nav tā, ka tikai vīrs būtu atbraucis peļņā: "Viņi šeit ir tiešām pārcēlušies ar visām ģimenēm. Vecmāmiņa, mamma, nu jau ir mazbērni, māsas, brāļi. Līdz ar to arī piesaiste dzimtenei un motivācija atgriezties Latvijā ir krietni vien mazāka. Ģimenes Īrijā ir ļoti labi integrējušās." Pārjautāju: vai īru veiksmīgā iekļaujošā politika palīdz Latvijai pazaudēt savus pilsoņus? Vēstniece māj ar galvu: "Nu, diemžēl tāda ir realitāte."

Arī daļa no tiem, kuri atgriežas Latvijā, tur neiedzīvojas un pēc kāda laika atkal ir Īrijā, norāda Inguna Mieze, kura kopā ar Laimu uztur portālu "baltic-ireland.ie" un min konkrētus piemērus. "Viņi vēlas atgriezties tajā Latvijā, no kuras aizbrauca. Bet tā jau ir cita."

"No vienas puses, diaspora šeit ir ļoti labi integrējusies, bet, no otras puses, ir prieks, ka viņi tomēr turpina kopt latviskās tradīcijas – skolas, kori, deju kolektīvi, amatierteātris, draudze, 3x3 nometnes," norāda vēstniece. Valodu uztur ne tikai valodas stundas, bet arī latviska sociālā vide. "Mēs aizmirsām par dziesmu," sarunas beigās piebilst Indra Jēkabsone. "Latviešu biedrībai Īrijā līdztekus svētdienas latviešu valodas skoliņām ir arī bērnu un jauniešu koris. Un tas ir vēl viens veids, kā bērni var ātri un ļoti viegli apgūt latviešu valodu."

Valsts ir izveidojusi atbalsta infrastruktūru, bet pati sistēma turas uz biedrību, skolotāju un pašdarbnieku brīvprātīgo darbu. Latvijas valsts var finansēt skoliņu un nometņu telpu īri, taču pirmo lēmumu par bērna latviešu valodu tik un tā pieņem ģimene. Pat ja vairākums ģimeņu negrasās atgriezties Latvijā, latviešu valodas apguvi veicina arī iespēja sarunāties ar dzimtenē palikušo ģimeni, latviešu vienaudžu "draugu slepenā valoda", kā arī papildu punkti par svešvalodas zināšanām Īrijas izglītības sistēmā.

MAF 2026

Foto: #sif_maf2026

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas saturu atbild "Latvijas Avīze".