15.1 °C
23. augusts Latvijai, arī Lietuvai un Igaunijai, ir nozīmīgs, vēsturisks datums. 1939. gada 23. augustā tika noslēgts slepenais Molotova-Ribentropa jeb Staļina-Hitlera pakts par ietekmes zonām.
Tas praktiski nozīmēja kara gadījumā atdot Baltijas valstis Padomju Savienībai un noteica šo valstu likteņus turpmākos piecdesmit gadus. Savukārt 1989. gada 23. augusts, Baltijas ceļš, kļuva par mūsu brīvības ceļu. Aptuveni divi miljoni cilvēku, trijās Baltijas valstīs sadodoties rokās nepārtrauktā ķēdē, visai pasaulei parādīja mūsu patieso gribu būt brīviem. Bet ceļš līdz tam bija ilgs un sarežģīts.
Rakstā "Pie pleca plecs kā ierindnieki" jau minēju trimdas latvieša, pēc neatkarības atjaunošanas arī Latvijas Saeimas deputāta Ojāra Ērika Kalniņa (1949-2021) teikto par Latvijas neatkarību un trimdas latviešu organizācijām, kuras neļāva Amerikas politiķiem par to aizmirst. Tomēr trimdas tautiešiem tas nebija gluds un atzinības apmirdzēts ceļš. "Labi atceros – kad strādāju Vašingtonā, kongresmeņi un Valsts departaments mani uzskatīja par Amerikas latviešu pārstāvi, es varēju runāt par Latviju, bet, kamēr Latvijā neviens neko nedarīja, par neatkarību runāja tikai trimdas latvieši. Pēc gājieniem pie Brīvības pieminekļa amerikāņi mani pēkšņi sāka uzklausīt," sacīja Ojārs Kalniņš. Viņa sacītais likās gandrīz neticams, jo Amerika taču neatzina Latvijas inkorporāciju Padomju Savienībā, kādēļ tāda attieksme?!
"Viņi neticēja, ka vēlamies atgūt neatkarību, jo balss no Latvijas nebija dzirdama. Pirmo reizi, kad amerikāņi kaut ko sadzirdēja, bija 1986. gada Čatokvas konferencē, kas notika Jūrmalā.
Es tajā piedalījos, tur izskanēja, ka latvieši domā par neatkarību, bet amerikāņi tam vēl lāgā neticēja. Mūsu loma 1987. gadā, kad cilvēki devās pie Brīvības pieminekļa, bija par to pastāstīt, paplašināt neatkarības ideju. Svarīgi bija tas, ka varēju nodibināt kontaktus ar Latvijas Tautas fronti un LNNK, ka viņi varēja braukt uz Vašingtonu. Amerikāņi saprata, ka mēs vairs nepārstāvam tikai trimdu, mēs sadarbojamies ar neatkarības kustību Latvijā," skaidroja Kalniņš un papildināja sacīto: "Viņi nedomāja, ka ir labi, bet neticēja, ka tauta varētu apvienoties, lai prasītu neatkarību. Līdz astoņdesmitajiem gadiem izskatījās, ka Padomju Savienība būs mūžīgi, ka neviens nespēj to satricināt. Pirmais lūzums bija 1987. gadā, bet lielākais un nozīmīgākais bija Baltijas ceļš, kad vairāki miljoni baltiešu Latvijā, Igaunijā un Lietuvā sadevās rokās kopīgā brīvības ķēdē, bet Padomju Savienība to neapturēja. Tad amerikāņi saprata, ka tas ir nopietni. Amerikāņiem bija svarīgi, ka neatkarības kustība ir arī Latvijā, jo negribēja aizstāvēt Baltijas neatkarību, ja tā ir vajadzīga tikai tiem, kuri dzīvo Amerikā. Bija svarīgi, ka uz Vašingtonu aizbrauca Tautas frontes pārstāvji – Ivars Godmanis, Sarmīte Ēlerte, tolaik vēl arī ārlietu ministrs Jānis Jurkāns. Dainis Īvāns bija Vašingtonā 1991. gadā, arī vēl daži latvieši. Buša seniora administrācija saprata, ka Latvijā tiešām kaut kas notiek, bet viņi arī uztraucās par to, vai nesāksies konflikti, vardarbība, vai tanki neizbrauks ielās. Pat 1990. gadā pēc 4. maija, kad Jurkāns un Godmanis aizbrauca uz Vašingtonu un es kopā ar viņiem biju Baltajā namā,
bija mazliet dīvaini, ka, no vienas puses, viņi pārstāv padomju Latviju, no otras puses, neatkarīgu Latviju. Tomēr, kad amerikāņi no viņiem dzirdēja, ka viss notiek, viņi bija gatavi to pieņemt.
Valsts sekretārs Džeimss Beikers gan viņus brīdināja un sacīja: – Mēs jūs atbalstām, bet ļoti negribam, lai tur notiktu vardarbība. Beikers arī vaicāja, vai mēs piekristu, ka Padomju Savienība kļūtu modernāka un piešķirtu daudz lielāku autonomiju. Neviens no Latvijas to nepieņēma un sacīja, ka mums ir tiesības uz neatkarību. Amerikāņi to pieņēma, bet viņi arī skatījās, kā tas praktiski varētu notikt.
Ja runājam par trimdas latviešiem, tad ne jau tikai Vašingtonā, bet arī Čikāgā, Losandželosā, Ņujorkā bija latvieši, kas izveidoja Tautas frontes atbalsta grupas, atbalsts arī bija Kanādā. Tas ļoti palīdzēja, jo, lai ietekmētu kongresmeņus Vašingtonā, ir svarīgi, ka baltieši ir arī viņu dzīvesvietās, no kurām viņi nāk. Vašingtona bija pieradusi, ka darbojas apmaksāti lobisti. Ja viņi pārstāv plašu organizāciju, ja tie ir vēlētāji, tad tas kongresmeņiem jau ir daudz nopietnāk. Amerikas latviešu apvienība organizēja vēstuļu rakstīšanas kampaņas, kad gribējām kaut ko konkrētu sasniegt. Uzrakstījām un nosūtījām vēstuļu paraugus, un latvieši tās sūtīja saviem kongresmeņiem. Igauņi un lietuvieši darīja to pašu." Jāpiebilst, ka mūsu sarunās Ojārs Kalniņš ne reizi vien uzvēra to, cik svarīgi bija darboties kopā: "Ja es kā latvietis būtu gājis pie kongresmeņa, es pārstāvētu varbūt simt tūkstošus latviešu vēlētāju, bet, ja klāt ir vēl lietuvieši un igauņi, tā jau bija miljona vēlētāju pārstāvniecība. Kad vadīju un pārstāvēju apvienoto Baltiešu komiteju, es varēju runāt miljona vēlētāju vārdā. Valsts departamentā gluži katrs pilsonis netiek iekšā, bet viņiem bija Baltijas valstu nodaļa, un, ja pārstāvi respektablu organizāciju, viņi bija spiesti pieņemt un uzklausīt. Atceros, ka aizvedu Sarmīti Ēlerti pie Valsts departamenta vadītāja, un tā droši vien bija pirmā reize, kad viņš tikās ar kādu cilvēku no Latvijas. Arī Godmani aizvedu uz Valsts departamentu, un departamentam tas bija ļoti svarīgi – runāt ar cilvēkiem no Latvijas, kuri zināja, kas notiek Latvijā. Neatkarību atguva tautas diplomātija.” Interesants bija arī Ojāra Kalniņa sacītais par to, kāpēc ASV bija viena no pēdējām valstīm, kura 1991. gadā atzina Latvijas neatkarību:
"Zinu, kāpēc tā notika. Viņi negribēja būt pirmie, bija laimīgi, kad to vispirms izdarīja Islande, jo negribēja, ka pēc tam vēsturē viņiem pārmestu, ka amerikāņi ietekmēja un jaucās, ka ASV atbrīvoja Baltijas valstis."
Reiz, pirms pieciem gadiem, kādā sarunā vaicāju Ojāram Kalniņam, vai diasporai šodien ir vieta politikā? Esam taču brīva un neatkarīga valsts, Latvija ir daudzu starptautisku organizāciju pilntiesīgs biedrs, mums ir ārlietu dienests, ir Saeima un valdība. Šodien viņa toreiz teiktais izklausās gandrīz pravietiski: "Es domāju, ka labākais piemērs ir Izraēla, kura aktīvi darbojas Amerikā. Jebkura valsts, ja tai ir diaspora, kas to atbalsta, var palīdzēt kādā jautājumā. Domāju, ka savulaik tautas diplomātija mums palīdzēja ne tikai atgūt neatkarību, bet arī palīdzēja iestāties NATO. Piemēram, Amerikā nepārtraukti ir jāuzrunā kongresmeņi un senatori, jāatgādina viņiem. Tad, kad mums krievi nepārtraukti pārmeta par cilvēktiesību pārkāpumiem, bija svarīgi ne tikai diplomātu un valdības skaidrojumi. Eiropā tas varbūt nav tik ļoti izteikti, bet Amerikā tautas diplomātija un lobēšana, interešu grupu aktivitāte ir svarīga. Ja ir liels izaicinājums, tautas diplomātija, vismaz Amerikā, var ietekmēt rezultātus, tādēļ arī joprojām darbojas ALA un PBLA. Piemēram, ir iespējams ietekmēt sankcijas pret Krieviju saistībā ar Ukrainu. Domāju, ka NATO karaspēka klātbūtni šeit vismaz daļēji ietekmēja tas, ka kongresmeņi par to dzirdēja no vēlētājiem."
Līdzīgs ir arī Vitas Andas Tēraudas stāsts. Darba gaitas viņa sāka kā žurnāliste radiostacijā Amerikas Balss Vašingtonā, bet pirms trīsdesmit četriem gadiem pārcēlās uz dzīvi Latvijā. Pēc neatkarības atgūšanas kā konsultante sāka darbu Latvijas republikas Ministru Kabineta Ārējo ekonomisko sakaru departamentā. 1994. gadā Vita kļuva par Valsts reformu ministri, bija 13. Saeimas deputāte. Vēlāk Vita iesaistījās nevalstiskā sektora darbā. Beigusi Džona Hopkinsa universitāti, ieguvusi maģistra grādu starptautiskajā ekonomikā, Amerikā bijusi aktīva Amerikas latviešu apvienībā (ALA) un Amerikas latviešu jaunatnes apvienībā (ALJA). 1986. gadā tika ievēlēta par ALJA priekšsēdi.
Par savu dzīvi Amerikā Vita teic, ka dzīve toreiz nebija slikta, bet arī Amerikā visa viņas dzīve saistījusies ar Latviju un tās neatkarību.
Pārcelšanās uz dzīvi Latvijā esot ne tikai viņas vecāku nopelns: "Tas ir visas tās paaudzes nopelns, kura, dzīvodama Amerikā, uzbūvēja paralēlu latviešu sabiedrību. Tā deva iespēju nedēļas nogalēs iet latviešu skoliņās, vasaras pavadīt latviešu vidusskolās, uzbūvēja Minsteres latviešu ģimnāziju vai Latvijas studiju centru Kalamazū, Mičiganā. Tas savukārt deva man iespēju saglabāt latvisko identitāti, valodu un degsmi sirdī."
Vitas māte Anita Tērauda daudzus gadus bija Amerikas latviešu apvienības ģenerālsekretāre. Vita smej, ka viens no viņas pirmajiem mammas "algotajiem" darbiem bija locīt lapiņas un likt aploksnēs un aizlīmēt. "Toreiz interneta taču vēl nebija, saziņa ar visiem apvienības biedriem notika ar vēstulēm, ko sūtīja pa pastu. Kādam tie aplokšņu tūkstoši bija jāsagatvo sūtīšanai, un mamma šo darbiņu nesa uz mājām un uzticēja mums, bērniem," saka Vita. Protams, jaunieši piedalījās dažādās akcijās, un bija vajadzīga arī radoša izdoma, jo "Vašingtona ir vieta, kur katru dienu notiek politiskas demonstrācijas, kāds pie Baltā nama pret kaut ko protestē, kādam ir savs vēstījums. Mums bija jānodrošina, ka visā šajā "korī" tieši Latvijas balss izskan un ir dzirdama. Pasākums ar cilvēkiem, kuru kājas ir iebetonētas, izraisīja plašu rezonansi, to aprakstīja prese, bija fotografijas laikrakstos. Politisko demontrāciju bija ļoti daudz, vēl pirms iebetonēšanās par ierastu lietu bija kļuvusi pieķēdēšanās pie Padomju vēstniecības vārtiem. Rīkojām demonstrācijas Vašingtonas parkos, kur mēs simboliski pakārāmies, simbolizējot politieslodzītos Padomju Savienībā". Vaicāta, vai viņa arī ir bijusi ar iebetonētām kājām un ir karājusies kokos, Vita pastāsta vairāk: "Es pati nebiju iecementēta betonā, bet palīdzēju šīs akcijas organizēšanā. Latviešu jauniešiem bija ļoti daudz dažādu politisku akciju, kuru mērķis bija atgādināt sabiedrībai, it īpaši Amerikas ārpolitikas veidotājiem, ka ir tāda Latvija, ka tā ir okupēta. Mums bija radoša pieeja šiem pasākumiem, tas bija svarīgi."
Izrādās, ka pasākumā ar "pakārtajiem cilvēkiem" lelles netika izmantotas, jaunieši karājās paši, jo "ar lellēm nevar piesaistīt uzmanību". Jaunieši sagādāja ekipējumu, ko lieto izpletņlēcēji. To nomaskēja un izskatījās, ka cilvēks tiešām ir pakārts karātavās.
Vaicāta par diasporu šodien, Vita atbild, ka svarīgi ir ar savu balsi piedalīties vēlēšanās, bet ir arī jādomā un jārunā, jāsaprot, kas ir labākais Latvijas interesēm. Protams, katrs var nonākt pie saviem secinājumiem, piemēram, Amerikas prezidenta vēlēšanās, bet ir svarīgi, ka balsis izskan. Un tikpat svarīgi ir sarunāties par šiem jautājumiem savā starpā.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas saturu atbild "Latvijas Avīze".
