Aizbēgt no ziemas. Saruna ar "Vakara romāna" autori Ingrīdu Zaķi

Katru gadu, plānojot nākamā gada "Vakara romānu" publicēšanas kārtību, nākas krietni pasvīst, tos bīdot vietām šurpu turpu. Taču par Ingrīdas Zaķes romānu "Rozā brilles" bija skaidrs uzreiz – to publicēsim gada tumšākajā mēnesī, jo tieši tad saule un dzīvesprieks mums, ziemeļniekiem, nepieciešams visvairāk.

Pēdējos gados esam sākuši jaunu tradīciju – konkursam "Vakara romāns" iesūtītos darbus lasa ne tikai žūrija, kas tos apstiprina izdošanai, bet arī grāmatnīcu "Globuss" darbinieki, piešķirot savu balvu. Un pērn "Globusa" balvu izpelnījās tieši dzīvespriecīgais un mazliet mistiskais romāns "Rozā brilles".

Romāns sākas pelēkā ziemas dienā Rīgā. Tulkotāja Zigvija meklē jaunas lasāmbrilles – un kādā optikas veikalā viņas skatienu piesaista koši rozā rāmīši ar tajos iestrādātiem neparasti koši ziliem akmentiņiem – larimariem. Brilles Zigvijai patīk, piestāv, un, lai gan brīdi svārstās, viņa gatava samaksāt neprātīgi augstu cenu, turklāt vēl dolāros, lai tās iegūtu. Toties viņa nepavisam nav gatava tam, ka brilles dzīvo pavisam citā Visumā un paņem turp līdzi arī lietotāju. Atliek tikai jaunos rozā rāmīšus uzlikt uz deguna un zaudēt modrību, lai attaptos nevis savā dīvānā vai pat birojā, bet gan uz kuģa eksotiskā kruīzā. Nu Zigvijai nākas balansēt starp divām ļoti atšķirīgām realitātēm.

Vai dzīvē tā var notikt? Kādēļ gan ne? Ingrīda Zaķe pati ceļo daudz un labprāt, tikai dienu pirms mūsu sarunas atgriezusies no ceļojuma pa Ķīnu – Pekina, Siaņa, Čunčina, kruīzs pa Jandzi, Šanhaja... Arī šajā romānā aprakstītās Karību salas redzētas savām acīm. Bet rozā briļļu efekts... nu, par to jautāju pašai autorei.

Rozā brilles parasti lieto kā apzīmējumu cilvēkiem, kuri pasauli redz labāku, nekā tā šķiet apkārtējiem. Kā jums ienāca prātā šo seno teicienu pavērst citādi?

Pirmais impulss, kas iešāva smadzenēs ideju rakstīt romānu, bija dusmas uz reklāmām. Tas bija krājies jau sen – ieslēdz televizoru – reklāmas, gribi paklausīties radio – reklāmas, datorā visas vietnes pārbāztas ar reklāmām. Šī uzbāzība izsauc nevis vēlmi reklamēto produktu nopirkt, bet pilnīgi pretēju reakciju – dusmas. Jo pārsvarā mūsu publiskajā telpā raidītās reklāmas ir zemas kvalitātes, nesaprotamas, banālas un pat pretīgas. Nu, piemēram, reklāma, ko pamanīju: "Pajāj. Mirdzi." Un tas par brillēm! Kāds sakars? Rodas sajūta, ka mūs zombē, uzskata par bezsmadzeņu radījumiem, kas neko nesaprot un nespēj novērtēt, kas īsts un kas galīgs trash. Tad nu uzliku šīs rozā brilles, lai aizsargātos no pelēkās uzbāzības un aizpeldētu skaistos sapņos, kā varētu būt.

Romāns aizved ļoti eksotiskā piedzīvojumā, tā galvenā varone faktiski dzīvo divās pasaulēs. Kādēļ izvēlējāties šādu formu?

Man vienmēr patikusi mistika, patikušas grāmatas, kur attēlota reālā dzīve un pēkšņi negaidīts pavērsiens un atklāsme – tā nemaz nav īstā dzīve! Esmu sevī saglabājusi šīs pārsteiguma sajūtas efektu, man tas ir ļoti nepieciešams ne tikai daiļliteratūrā, bet arī dzīvē. Laikam esmu asu izjūtu meklētāja. Man vienmēr ir bijušas nepieciešamas pārmaiņas. Man vienmēr ir bijušas divas mājas – pilsēta un lauki. Dzīvojot vienās, var ilgoties pēc otrām. Kvernēt uz vietas visu laiku vienos un tais pašos apstākļos nav mans. Manā dzīvē bija gads, kad nomainīju pilnīgi visu – darbu, dzīves vietu, valsti un pat vīru. Un tā laikam neapzināti liku savai varonei dzīvot vairākas dzīves. Vienlaikus! Neesmu vienīgā, līdzīgi darbi, kas balansē uz mistikas robežas, latviešu literatūrā ir arī Leldei Stumbrei, Dženai Andersonei.

Interesanti, ka brilles ir rozā, bet tajās iestrādātais pusdārgakmens – zils. Vai pastāstīsiet mazliet vairāk par larimaru?

Manā romānā ir sīki aprakstīts šis akmens un tam piedēvētās īpašības, negribu atkārtoties. Varu tikai piebilst, ka romānam cauri vijas galvenās varones pārdomas par šā pusdārgakmens ietekmi un iedarbību uz viņas dzīvi. Varu arī atklāt, ka pati esmu bijusi rūpnīcā, kur ražo šo akmeni, un noklausījusies lekciju, kas man šķita pietiekami interesenta, lai to iekļautu savā romānā kā vienu no mistikas elementiem.

Skaidrs, ka romāna pamatā ir personīgā pieredze. Bet cik daudz Zigvijā ir no autores?

Diezgan daudz. Esmu paškritiska, zinu savus trūkumus un sadzīvoju ar tiem. Tāpat arī Zigvija. Viņa ļoti labi redz sevi no malas, apzinās savas pozitīvās un negatīvās īpašības gan izskata, gan rakstura ziņā. Viņai nav ilūziju par sevi. Viņas vērtējums par sevi būs drīzāk zemāks nekā deguns mākoņos.

Un kas viņā pavisam noteikti atšķiras?

Dažviet Zigviju tīšām "taisīju" pretēju sev, ļāvu viņai tā izpausties, kā pati nekad nebūtu rīkojusies. Tā ir rakstnieku priekšrocība – līdzīgi kā aktieriem – izdzīvot dzīvi citādi, nekā īstajā dzīvē jebkad būtu noticis, un paskatīties no malas, kā tas izskatās. Nu, piemēram, es nekad nepieļautu sevi tā apvainot un ļaut darīt pāri kajītes biedrenei, kā Zigvija ļāva. Es neesmu tik toleranta.

Vismaz ceļošanas kaislība jums abām noteikti ir kopīga. Arī runājamies, kad esat tikko atgriezusies no ceļojuma. Kurš ir bijis līdz šim aizraujošākais brauciens, vai mājās pie sienas ir karte ar iezīmētām apmeklētajām vietām, un vai ir vēl palikusi kāda vieta pasaulē, uz kuru noteikti jāaizbrauc?

Jā, pie sienas ir karte ar iezīmētajiem maršrutiem. Kā citi krāj markas vai monētas, es krāju vietas pasaulē, kur esmu bijusi. Eiropa ir izbraukāta, visas valstis apgūtas, palikusi tikai Portugāle, bet arī tā jau ir ieplānota. Arī mans mūža sapnis – Amerika – ir piepildīts, jo mans vectēvs septiņpadsmit gadu vecumā tur pagājušā gadsimta sākumā aizbrauca un, atgriezies Latvijā, uzcēla divas mājas, atvēra pienotavu un apstrādāja simtiem hektāru lauksaimniecības zemes. Tas iedvesmoja mani aizbraukt uz Ameriku. Tagad biju Ķīnā, arī šis ceļojums, var teikt, bija bērnības iespaidu iniciēts, jo Ķīna bija pirmās ārzemes, par kurām uzzināju skolā "tautu draudzības" projekta ietvaros. Vēl sapņoju par Austrāliju, bet vai šis sapnis piepildīsies, to rādīs laiks.

Kā jūs rakstāt: vai ir noteikts dienas laiks, kurā domas kārtojas vislabāk, vai rakstāt katru dienu? Vai ir noteikts apjoms, kuru ikreiz apņematies uzrakstīt, vai varbūt laiks, kuru pavadāt pie datora?

Esmu sezonas rakstniece, rakstu tikai vēlā rudenī un ziemā, kad lauku darbi pabeigti. Tad rakstu katru dienu, sāku no rīta pēc brokastīm un, ja ir iesākts kāds darbs, tad visu dienu. Kad "ierakstos", laiks paskrien nemanot, aizmirstu pat par izsalkumu. Pa ziemu parasti uzrakstu divus trīs romānus un pa starpu vēl kādu stāstiņu. No maija līdz novembrim vispār nerakstu, izvēdinu galvu, atslēdzos no rakstīšanas, vienīgais, ja ir kāds pasūtījums.

Pati esat teikusi, ka neesat romāniste, bet drīzāk stāstniece. Kas, pēc jūsu domām, ir galvenā atšķirība? Kas romānā ir grūtāk vai sarežģītāk nekā stāstā?

Esmu īso distanču cilvēks, ne gargabalniece. Man patīk darbu iesākt, uzrakstīt un pabeigt. Bet romāns ir jāmuļļā un jāmuļļā, jāpārtaisa un jāpārtaisa, man tas nepatīk. Stāstu parasti uzrakstu vienā elpas vilcienā, tad nolieku malā un pēc laiciņa pārlasu, sakārtoju, un gatavs. Ar romānu tā nevar. Tā kā pēc rakstura esmu mazrunīga, laikam arī rakstniecībā tas izpaužas. Gribas izteikt to, kas svarīgs, un punkts. Gara vāvuļošana galīgi nav mans.

Ilgi šaubījos, jo ļoti personīgs jautājums. Romāna noslēgumā liela loma – nedrīkst, protams, stāstīt, kāda – ir stipram vējam. Vētra, kas plosījās šīs vasaras izskaņā, jums ar vīru, gladiolu selekcionāru Laimoni Zaķi, sagādāja lielus sirdēstus un zaudējumus. Kā šobrīd jūtaties par visu notikušo?

Paldies par līdzi jušanu! Es ļoti novērtēju patiesu līdzcietību mūsu darbam un izpratni, cik grūts darbs tas ir. Agrāk jau arī bija fiziski grūti, bet bijām jaunāki un to tā nejuta. Bet tagad, kad klibo veselība, uztveru šo viesuli kā Dieva dotu zīmi un brīdinājumu: jābeidz. Lai cik sāpīgi ir likvidēt 40 gadu ilgušo selekcijas darbu, kad "bērniņi" ir aizgājuši pa visu pasauli, augstu novērtēti un priecējuši tik daudzus cilvēkus, ir pienācis laiks apstāties. Paldies dievam, atradās cilvēks, kam patīk mūsu gladiolas, viņš pārņēma tās un turpinās audzēt savā saimniecībā. Tas ir mierinājums. Labāk tā, nekā sadedzināt un aprakt mūža darbu, kā to ir izdarījuši daži mūsu vecākie kolēģi. Un dīvaini ir sanācis, ka viesulim ir liela loma arī manā jaunākajā romānā (to sērijā "Vakara romāns" izdosim nākamgad. – L. K.-
Š.), tikai pārnestā nozīmē – tur viesulis sagrābj savstarpējās attiecības. Tā kā Auns esot uguns zīme un es nu reiz esmu Auns, tad, iespējams, viesulis ir mana stihija un apzināti vai neapzināti ielaužas manā dzīvē un darbos...