5.9 °C
Pirms pāris nedēļām uz savas grāmatas "Pamatinstinkts" atvēršanas svētkiem Rīgā bija ieradusies Ilze Kalve – latviešu mūziķe, žurnāliste un sabiedriska personība, kura plašāk pazīstama kļuva pagājušā gadsimta 90. gados kā deju mūzikas grupas "Pamatinstinkts" līdere, par ko arī stāsta tikko iznākusī grāmata. Vēlāk pēc aktīvās koncertdarbības noslēguma viņa pievērsās žurnālistikai, pārcēlās uz dzīvi Apvienotajā Karalistē un šobrīd no turienes veido reportāžas Latvijas Televīzijai par latviešu kopienas gaitām un kultūras notikumiem. Ar Ilzi pārrunājām laiku, kad tapa pašas izlolotā deju mūzikas grupa, un jaunās grāmatas lappusēs ietverto vēstījumu.
Ilze, kur ir tavas dzimtas saknes?
Ilze Kalve: Esmu dzimusi, augusi Rīgā, bet mana mamma nāk no Jaunpiebalgas. Tur mūsu ģimenei joprojām ir diezgan daudz radinieku, pat viena mana laba draudzene, izrādās, ir attāla māsīca, par ko tagad abas smejamies.
Tava jaunā grāmata ir par darbošanos deju mūzikas grupā "Pamatinstinkts". Kā pie tevis atnāca mūzika?
Kad man bija apritējuši pieci gadi, mamma nopirka klavieres, un es sāku pati klimperēt. Atceros, pirmajā klasē jau biju izdomājusi, kā nospēlēt dziesmai pavadījumu pēc dzirdes. Skolā mācījos vijoli, ko man ļoti nepatika darīt, un turpināju pašizglītoties klavierspēlē.
Ilze Kalve: Kad pabeidzu vidusskolu ar mūzikas novirzienu, gribēju iestāties Latvijas Mūzikas akadēmijā, ko tolaik bez mūzikas vidusskolas izglītības nevarēja izdarīt. Tomēr tika pieļauts izņēmums ar noteikumu, ja nokārtošu eksāmenus, tad varēšu iestāties.
Taču viens no iemesliem, kādēļ gāju tālāk mācīties mūziku, bija tas, ka tolaik, man spēlējot Cēsu kultūras nama vokālajā ansamblī klavieres, kāda kundze vietējā avīzē bija uzrakstījusi rakstu un pieminējusi, ka tā meitene spēlē labi, bet var just, ka trūkst akadēmiskās izglītības. Par tādu "komplimentu" ārkārtīgi sadusmojos. Ak, tā! Labi, es iestāšos mūzikas augstskolā – iestājos, mācījos un pabeidzu.
Starp citu, grupa "Pamatinstinkts" tika dibināta, tieši mācoties Mūzikas akadēmijā. Tobrīd mācījos kompozīciju pie Ģederta Ramana. Viņš zināja, ka darbojos popmūzikā, un teica: "Ilze, tev vajag nošķirt abus žanrus vienu no otra, klasiskā mūzika ir viena lieta, bet vieglā mūzika – pavisam kas cits."
Un tu izvēlējies deju mūziku.
Jā, pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā tas bija kaut kas jauns. Es kā taustiņinstrumentāliste jau biju paspējusi spēlēt daudzās rokgrupās, ar ko pelnīju iztiku. Kādēļ gan neradīt pašai savu grupu? Tā kopā ar savu pirmo vīru, skaņu režisoru Jāni Kalvi, sākām darboties un meklējām dziedātāju. Es zināju, ko man vajag. Nevēlējos neko tradicionālu – ne akadēmiski skolotu, ne šlāgerbalsi –, bet nevarējām nevienu piemērotu puisi atrast. Neplānoju dziedāt, tomēr variantu nebija – ierakstījām pirmās dziesmas. Dīdžeji teica, ka tās ir foršas, taču paši īsti tam neticējām, jo toreiz vienīgajā nopietnajā televīzijas šovā – "Mikrofona televīzijas vakarā" – palikām otrie no beigām. Mans vīrs bija tikko sācis strādāt jaunajā radiostacijā "Super FM", kad tur ienāca mūzikas izdevniecības "Mapl" direktors ierakstīt sludinājumu, ka meklē jaunas deju mūzikas grupas pirmās latviešu deju mūzikas izlases veidošanai. Tobrīd studijā esošais dīdžejs izmeta – nevajag neko meklēt, re, kur viena grupa jau ir: paklausies ierakstu! Tā bija dziesma "Neskaties manī". "Mapl" direktoram patika, un viņš teica: "Šito ņemam!"
Šī mirkļa efektu varētu raksturot ar teicienu: "Vakarā aizgāju gulēt un no rīta pamodos jau slavens" – tāda bija ažiotāža, jo "Neskaties manī" nu skanēja visos topos. "Super FM" direktoram Uģim Polim gan šī dziesma nepatika un viņš nebija sajūsmā arī par manu vokālu. Toreiz balsošana notika pa faksu, kas nebija pieejams kuram katram, bet par mums balsojumi nāca cits pēc cita. Direktors ieteica ierakstīt kādu dziesmu sadarbībā ar citu izpildītāju, un tā no radiostacijas paaicinājām DJ Beat piedziedāt "Es tev vienkārši esmu" deju versijā, un šai dziesmai arī bija milzīgi panākumi.
Tu, protams, biji mūzikas autore. Vai rakstīji arī vārdus?
Ik pa laikam, bet ne sākumā. Vispār mums ar vīru abiem baigi negribējās sacerēt tekstus. Uzdevām viens otram jautājumu: "Kurš mazgās grīdu, kurš rakstīs tekstu?", un uzreiz sekoja atbilde: "Es mazgāšu grīdu." Patiesībā sākumā "Pamatinstinkts" nemaz nebija grupa tradicionālā izpratnē. Darbojāmies divatā. Mūzika un aranžējumi vienmēr bija mani, vīrs programmēja bungas un miksēja, bet pārējie uz skatuves bija šova dalībnieki.
Cik ilgs mūžs bija tavai deju mūzikas grupai?
Mēs diezgan daudz koncertējām, sevišķi pirmajos gados. Saskaitīju, ka vienu gadu bijām nospēlējuši pat simt koncertus. Tāda aktīva koncertdarbība Latvijā mums notika četrus piecus gadus, taču muzicēšana paņem ļoti daudz enerģijas un nevar jau visu dzīvi pakārtot tikai koncertiem. Jo tad tas nozīmē, tev nav ne draugu dzimšanas dienu, ne Jaunā gada un Jāņu – faktiski nav vairs nekā cita. Un dejotāji atzina, ka viņiem patīk uzstāties, tomēr gribas arī pašiem savus svētkus.
Uzreiz grupu nepametām novārtā, darbojāmies vēl līdz divtūkstošo gadu sākumam, sākām producēt citus māksliniekus, piemēram, Žoržu Siksnu, Elvi Jansonu, grupu "Okay", remiksus "Zodiakam", "Prāta vētrai" un daudz ko citu. Tas jau bija laiks, kad latviešu izpildītājiem pavērās durvis uz ārzemēm. Protams, arī mēs mēģinājām, mācījāmies tikt pāri robežām. Zināmākais gabals, ar ko tas izdevās, bija "Funky" 1999. gada pirmajā Starptautiskajā interneta konkursā "Born On The World Wide Web". "Pamatinstinkta" dziesmas tika iekļautas arī ārzemju mūzikas izlasēs, taču tajā laikā mēs vairs aktīvi nekoncertējām, bet vairāk strādājām studijā.
Kā tu nonāci līdz grāmatas rakstīšanai?
Man vienmēr ir paticis lasīt grāmatas. Varu teikt, ka esmu grāmatu tārps. Kad mājās biju visu izlasījusi, ņēmu priekšā žurnālus, avīzes, kas tika abonētas, un izlasīju pat bēru sludinājumus (smejas). Ka es pati varētu uzrakstīt grāmatu, to gan nebiju iedomājusies. Rakstnieks jau ir tas cilvēks, kurš izdomā stāstus. Es neizdomāju, padaru piedzīvoto vien spilgtāku un interesantāku. Atminos, skolā bija uzdots mājasdarbs – jāizraksta citāti no Raiņa lugas "Indulis un Ārija", ko man ļoti nepatika lasīt. Kad beidzot piespiedos rakstīt, prātā nāca visādi joki par abiem galvenajiem personāžiem, kurus pierakstīju, virsrakstus smuki izkrāsoju un vēl kaut ko piezīmēju klāt...
Ak, kā draudzenes smējās, manas piezīmes lasīdamas! Par laimi, skolotāja jocīgo tekstu nepamanīja, jo darbs bija skaisti noformēts, un saņēmu tolaik augstāko atzīmi piecnieku. No šī atgadījuma tad arī ir atvasināts mans rakstīšanas stils, ko izmantoju "Pamatinstinkta" garajai biogrāfijai, ko publicēju sociālajos tīklos, un grāmatā tas tika turpināts. Tāpēc šis ir smejamais gabals.
Vai patiešām viss tevis uzrakstītais ir patiesība un tavā grāmatā nav nekā nopietna?
Viss ir balstīts uz patiesiem notikumiem, tomēr nopietnība ir tikai pašās beigās un epizodē par mūziķa Valta Sarkaņa avāriju, kurā viņš gandrīz gāja bojā. Pēc uzrakstīšanas es iedevu grāmatas tekstu izlasīt mākslīgajam intelektam. Kādreiz man ļoti patika "Trīs vīri laivā", tāpēc devu viņam uzdevumu salīdzināt savu tekstu ar Džeroma K. Džeroma uzrakstīto. Biju pārsteigta, ka mākslīgais intelekts manā grāmatā bija saskatījis daudz līdzīga ar slaveno autoru. Piemēram, to, ka galvenais varonis arī ir sarkasma, ironijas un joku objekts un no vienkāršām, parastām situācijām rodas pilnīgs haoss.
Savukārt man smieklīgs šķita mākslīgā intelekta apgalvojums, ka Džeromam esot smalks britu humors, bet mani joki – ļoti asi un brīžiem pat rupji (smejas). Patiesības labad gan jāsaka, ka arī izdevniecības "Latvijas Mediji" redaktore par dažām vietām grāmatā man jautāja, vai tiešām tā vajag rakstīt. Taču piedzēries bandīts koncertā nerunā literāri pareizi, es atspēkoju. Ir vēl dažas citas necenzētas vietas manā grāmatā, bet nedaudz.
Tomēr bērniem laikam nevajadzētu lasīt "Pamatinstinktu", jo tur ir arī par striptīzu, kas tolaik saistījās ar seksuālās revolūcijas strāvojumiem. Dažkārt mūsu koncertu starplaikos publikai tika piedāvāti striptīza uznācieni. Bija viena forša meitene, jauna sporta skolotāja, kura mācījās Sporta akadēmijā un pa vakariem mazliet piepelnījās. Viņu atbalstīt uz koncertiem brauca arī viņas skolēni.
KONTEKSTS
Grāmatu izdevniecība "Latvijas Mediji" darbu sāka 1998. gadā ar latviešu rakstnieka Vladimira Kaijaka romānu "Enijas bize". Oriģinālliteratūra allaž ir bijusi izdevniecības galvenais stūrakmens un veiksmes stāsts. Vairāki romāni saņēmuši "Lielo lasītāju balvu". Šodien izdevniecība "Latvijas Mediji" piedāvā oriģinālo un tulkoto literatūru, vēsturi un dokumentālo literatūru, praktiskās grāmatas, gadagrāmatas, kalendārus, bērnu grāmatas. Katru gadu izdevniecība lasītāju rokās nodod vairāk nekā 100 dažādu nosaukumu darbus.
Jaunākās grāmatas meklē izdevniecības veikalā šeit.
Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, X, Bluesky, Draugiem vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu.
Pieraksties LASI.LV redaktora vēstkopai šeit.
Pieraksties un reizi nedēļā saņem padziļinātu LASI.LV galvenā redaktora aktuālo ziņu, kompetentu viedokļu un interesantāko interviju apkopojumu.
Pirms pāris nedēļām uz savas grāmatas "Pamatinstinkts" atvēršanas svētkiem Rīgā bija ieradusies Ilze Kalve – latviešu mūziķe, žurnāliste un sabiedriska personība, kura plašāk pazīstama kļuva pagājušā gadsimta 90. gados kā deju mūzikas grupas "Pamatinstinkts" līdere, par ko arī stāsta tikko iznākusī grāmata. Vēlāk pēc aktīvās koncertdarbības noslēguma viņa pievērsās žurnālistikai, pārcēlās uz dzīvi Apvienotajā Karalistē un šobrīd no turienes veido reportāžas Latvijas Televīzijai par latviešu kopienas gaitām un kultūras notikumiem. Ar Ilzi pārrunājām laiku, kad tapa pašas izlolotā deju mūzikas grupa, un jaunās grāmatas lappusēs ietverto vēstījumu.
Ilze, kur ir tavas dzimtas saknes?
Ilze Kalve: Esmu dzimusi, augusi Rīgā, bet mana mamma nāk no Jaunpiebalgas. Tur mūsu ģimenei joprojām ir diezgan daudz radinieku, pat viena mana laba draudzene, izrādās, ir attāla māsīca, par ko tagad abas smejamies.
Tava jaunā grāmata ir par darbošanos deju mūzikas grupā "Pamatinstinkts". Kā pie tevis atnāca mūzika?
Kad man bija apritējuši pieci gadi, mamma nopirka klavieres, un es sāku pati klimperēt. Atceros, pirmajā klasē jau biju izdomājusi, kā nospēlēt dziesmai pavadījumu pēc dzirdes. Skolā mācījos vijoli, ko man ļoti nepatika darīt, un turpināju pašizglītoties klavierspēlē.
Ilze Kalve: Kad pabeidzu vidusskolu ar mūzikas novirzienu, gribēju iestāties Latvijas Mūzikas akadēmijā, ko tolaik bez mūzikas vidusskolas izglītības nevarēja izdarīt. Tomēr tika pieļauts izņēmums ar noteikumu, ja nokārtošu eksāmenus, tad varēšu iestāties.
Taču viens no iemesliem, kādēļ gāju tālāk mācīties mūziku, bija tas, ka tolaik, man spēlējot Cēsu kultūras nama vokālajā ansamblī klavieres, kāda kundze vietējā avīzē bija uzrakstījusi rakstu un pieminējusi, ka tā meitene spēlē labi, bet var just, ka trūkst akadēmiskās izglītības. Par tādu "komplimentu" ārkārtīgi sadusmojos. Ak, tā! Labi, es iestāšos mūzikas augstskolā – iestājos, mācījos un pabeidzu.
Starp citu, grupa "Pamatinstinkts" tika dibināta, tieši mācoties Mūzikas akadēmijā. Tobrīd mācījos kompozīciju pie Ģederta Ramana. Viņš zināja, ka darbojos popmūzikā, un teica: "Ilze, tev vajag nošķirt abus žanrus vienu no otra, klasiskā mūzika ir viena lieta, bet vieglā mūzika – pavisam kas cits."
Un tu izvēlējies deju mūziku.
Jā, pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā tas bija kaut kas jauns. Es kā taustiņinstrumentāliste jau biju paspējusi spēlēt daudzās rokgrupās, ar ko pelnīju iztiku. Kādēļ gan neradīt pašai savu grupu? Tā kopā ar savu pirmo vīru, skaņu režisoru Jāni Kalvi, sākām darboties un meklējām dziedātāju. Es zināju, ko man vajag. Nevēlējos neko tradicionālu – ne akadēmiski skolotu, ne šlāgerbalsi –, bet nevarējām nevienu piemērotu puisi atrast. Neplānoju dziedāt, tomēr variantu nebija – ierakstījām pirmās dziesmas. Dīdžeji teica, ka tās ir foršas, taču paši īsti tam neticējām, jo toreiz vienīgajā nopietnajā televīzijas šovā – "Mikrofona televīzijas vakarā" – palikām otrie no beigām. Mans vīrs bija tikko sācis strādāt jaunajā radiostacijā "Super FM", kad tur ienāca mūzikas izdevniecības "Mapl" direktors ierakstīt sludinājumu, ka meklē jaunas deju mūzikas grupas pirmās latviešu deju mūzikas izlases veidošanai. Tobrīd studijā esošais dīdžejs izmeta – nevajag neko meklēt, re, kur viena grupa jau ir: paklausies ierakstu! Tā bija dziesma "Neskaties manī". "Mapl" direktoram patika, un viņš teica: "Šito ņemam!"
Šī mirkļa efektu varētu raksturot ar teicienu: "Vakarā aizgāju gulēt un no rīta pamodos jau slavens" – tāda bija ažiotāža, jo "Neskaties manī" nu skanēja visos topos. "Super FM" direktoram Uģim Polim gan šī dziesma nepatika un viņš nebija sajūsmā arī par manu vokālu. Toreiz balsošana notika pa faksu, kas nebija pieejams kuram katram, bet par mums balsojumi nāca cits pēc cita. Direktors ieteica ierakstīt kādu dziesmu sadarbībā ar citu izpildītāju, un tā no radiostacijas paaicinājām DJ Beat piedziedāt "Es tev vienkārši esmu" deju versijā, un šai dziesmai arī bija milzīgi panākumi.
Tu, protams, biji mūzikas autore. Vai rakstīji arī vārdus?
Ik pa laikam, bet ne sākumā. Vispār mums ar vīru abiem baigi negribējās sacerēt tekstus. Uzdevām viens otram jautājumu: "Kurš mazgās grīdu, kurš rakstīs tekstu?", un uzreiz sekoja atbilde: "Es mazgāšu grīdu." Patiesībā sākumā "Pamatinstinkts" nemaz nebija grupa tradicionālā izpratnē. Darbojāmies divatā. Mūzika un aranžējumi vienmēr bija mani, vīrs programmēja bungas un miksēja, bet pārējie uz skatuves bija šova dalībnieki.
Cik ilgs mūžs bija tavai deju mūzikas grupai?
Mēs diezgan daudz koncertējām, sevišķi pirmajos gados. Saskaitīju, ka vienu gadu bijām nospēlējuši pat simt koncertus. Tāda aktīva koncertdarbība Latvijā mums notika četrus piecus gadus, taču muzicēšana paņem ļoti daudz enerģijas un nevar jau visu dzīvi pakārtot tikai koncertiem. Jo tad tas nozīmē, tev nav ne draugu dzimšanas dienu, ne Jaunā gada un Jāņu – faktiski nav vairs nekā cita. Un dejotāji atzina, ka viņiem patīk uzstāties, tomēr gribas arī pašiem savus svētkus.
Uzreiz grupu nepametām novārtā, darbojāmies vēl līdz divtūkstošo gadu sākumam, sākām producēt citus māksliniekus, piemēram, Žoržu Siksnu, Elvi Jansonu, grupu "Okay", remiksus "Zodiakam", "Prāta vētrai" un daudz ko citu. Tas jau bija laiks, kad latviešu izpildītājiem pavērās durvis uz ārzemēm. Protams, arī mēs mēģinājām, mācījāmies tikt pāri robežām. Zināmākais gabals, ar ko tas izdevās, bija "Funky" 1999. gada pirmajā Starptautiskajā interneta konkursā "Born On The World Wide Web". "Pamatinstinkta" dziesmas tika iekļautas arī ārzemju mūzikas izlasēs, taču tajā laikā mēs vairs aktīvi nekoncertējām, bet vairāk strādājām studijā.
Kā tu nonāci līdz grāmatas rakstīšanai?
Man vienmēr ir paticis lasīt grāmatas. Varu teikt, ka esmu grāmatu tārps. Kad mājās biju visu izlasījusi, ņēmu priekšā žurnālus, avīzes, kas tika abonētas, un izlasīju pat bēru sludinājumus (smejas). Ka es pati varētu uzrakstīt grāmatu, to gan nebiju iedomājusies. Rakstnieks jau ir tas cilvēks, kurš izdomā stāstus. Es neizdomāju, padaru piedzīvoto vien spilgtāku un interesantāku. Atminos, skolā bija uzdots mājasdarbs – jāizraksta citāti no Raiņa lugas "Indulis un Ārija", ko man ļoti nepatika lasīt. Kad beidzot piespiedos rakstīt, prātā nāca visādi joki par abiem galvenajiem personāžiem, kurus pierakstīju, virsrakstus smuki izkrāsoju un vēl kaut ko piezīmēju klāt...
Ak, kā draudzenes smējās, manas piezīmes lasīdamas! Par laimi, skolotāja jocīgo tekstu nepamanīja, jo darbs bija skaisti noformēts, un saņēmu tolaik augstāko atzīmi piecnieku. No šī atgadījuma tad arī ir atvasināts mans rakstīšanas stils, ko izmantoju "Pamatinstinkta" garajai biogrāfijai, ko publicēju sociālajos tīklos, un grāmatā tas tika turpināts. Tāpēc šis ir smejamais gabals.
Vai patiešām viss tevis uzrakstītais ir patiesība un tavā grāmatā nav nekā nopietna?
Viss ir balstīts uz patiesiem notikumiem, tomēr nopietnība ir tikai pašās beigās un epizodē par mūziķa Valta Sarkaņa avāriju, kurā viņš gandrīz gāja bojā. Pēc uzrakstīšanas es iedevu grāmatas tekstu izlasīt mākslīgajam intelektam. Kādreiz man ļoti patika "Trīs vīri laivā", tāpēc devu viņam uzdevumu salīdzināt savu tekstu ar Džeroma K. Džeroma uzrakstīto. Biju pārsteigta, ka mākslīgais intelekts manā grāmatā bija saskatījis daudz līdzīga ar slaveno autoru. Piemēram, to, ka galvenais varonis arī ir sarkasma, ironijas un joku objekts un no vienkāršām, parastām situācijām rodas pilnīgs haoss.
Savukārt man smieklīgs šķita mākslīgā intelekta apgalvojums, ka Džeromam esot smalks britu humors, bet mani joki – ļoti asi un brīžiem pat rupji (smejas). Patiesības labad gan jāsaka, ka arī izdevniecības "Latvijas Mediji" redaktore par dažām vietām grāmatā man jautāja, vai tiešām tā vajag rakstīt. Taču piedzēries bandīts koncertā nerunā literāri pareizi, es atspēkoju. Ir vēl dažas citas necenzētas vietas manā grāmatā, bet nedaudz.
Tomēr bērniem laikam nevajadzētu lasīt "Pamatinstinktu", jo tur ir arī par striptīzu, kas tolaik saistījās ar seksuālās revolūcijas strāvojumiem. Dažkārt mūsu koncertu starplaikos publikai tika piedāvāti striptīza uznācieni. Bija viena forša meitene, jauna sporta skolotāja, kura mācījās Sporta akadēmijā un pa vakariem mazliet piepelnījās. Viņu atbalstīt uz koncertiem brauca arī viņas skolēni.
KONTEKSTS
Grāmatu izdevniecība "Latvijas Mediji" darbu sāka 1998. gadā ar latviešu rakstnieka Vladimira Kaijaka romānu "Enijas bize". Oriģinālliteratūra allaž ir bijusi izdevniecības galvenais stūrakmens un veiksmes stāsts. Vairāki romāni saņēmuši "Lielo lasītāju balvu". Šodien izdevniecība "Latvijas Mediji" piedāvā oriģinālo un tulkoto literatūru, vēsturi un dokumentālo literatūru, praktiskās grāmatas, gadagrāmatas, kalendārus, bērnu grāmatas. Katru gadu izdevniecība lasītāju rokās nodod vairāk nekā 100 dažādu nosaukumu darbus.
Jaunākās grāmatas meklē izdevniecības veikalā šeit.
Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, X, Bluesky, Draugiem vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu.
Pieraksties LASI.LV redaktora vēstkopai šeit.
Pieraksties un reizi nedēļā saņem padziļinātu LASI.LV galvenā redaktora aktuālo ziņu, kompetentu viedokļu un interesantāko interviju apkopojumu.
!["Tauta šūmējas, ka Latviju tagad apstādīšot "ar ventilatoriem". Nu nebūs tā! Arī pasaules prakse rāda, ka realizāciju piedzīvo tikai līdz 10% no visiem sākotnēji iecerētajiem vēja enerģijas parkiem," saka biedrības "Latvijas Atjaunīgās enerģijas alianse" valdes priekšsēdētājs Alnis Bāliņš.](https://media.lasi.lv/media/cache/lasi_article__card__xl__jpeg/uploads/media/image/202611060823426aed726e33f39.jpg.jpeg ""Tauta šūmējas, ka Latviju tagad apstādīšot "ar ventilatoriem". Nu nebūs tā! Arī pasaules prakse rāda, ka realizāciju piedzīvo tikai līdz 10% no visiem sākotnēji iecerētajiem vēja enerģijas parkiem," saka biedrības "Latvijas Atjaunīgās enerģijas alianse" valdes priekšsēdētājs Alnis Bāliņš.")
![ASV prezidents Donalds Tramps trešdien, dienu pēc republikāņu sakāves vidustermiņa vēlēšanās, tikās ar celtniekiem, kuri Baltā nama nojauktā Austrumu spārna vietā ceļ Trampa iecerēto Balles zāli. Būvdarbu vietā prezidents sasauca arī reportierus, kuru klātbūtnē vairāk nekā 20 minūtes runāja par būvniecības detaļām. "Iztēlojieties, ka šeit drīz būs lustras, iztēlojieties marmora grīdu," sanākušos mudināja prezidents.](https://media.lasi.lv/media/cache/lasi_article__card__xl__jpeg/uploads/media/image/202611060803006aed6d944ead9.jpg.jpeg "ASV prezidents Donalds Tramps trešdien, dienu pēc republikāņu sakāves vidustermiņa vēlēšanās, tikās ar celtniekiem, kuri Baltā nama nojauktā Austrumu spārna vietā ceļ Trampa iecerēto Balles zāli. Būvdarbu vietā prezidents sasauca arī reportierus, kuru klātbūtnē vairāk nekā 20 minūtes runāja par būvniecības detaļām. "Iztēlojieties, ka šeit drīz būs lustras, iztēlojieties marmora grīdu," sanākušos mudināja prezidents.")
![Rūdolfs Heimrāts. "Uz Dziesmu svētkiem". (1960, gobelēns, vilna, lini, 300 x 175 cm, LNMM kolekcija).](https://media.lasi.lv/media/cache/lasi_article__card__xl__jpeg/uploads/media/image/20261104_KZ-012.jpg.jpeg "Rūdolfs Heimrāts. "Uz Dziesmu svētkiem". (1960, gobelēns, vilna, lini, 300 x 175 cm, LNMM kolekcija).")
![Likuma "Par ietekmes uz vidi novērtējumu" izmaiņas dod pašvaldībām drošāku pamatu vēja parku projektu apstrīdēšanā. Taču pašvaldību iebildumi ir jābalsta teritoriālās attīstības plānos un tiem jābūt pamatotiem ar 150 MW jaudas ierobežojumu vai kumulatīvo ietekmi uz vidi.](https://media.lasi.lv/media/cache/lasi_article__card__xl__jpeg/uploads/media/image/20261103_LA-130.jpg.jpeg "Likuma "Par ietekmes uz vidi novērtējumu" izmaiņas dod pašvaldībām drošāku pamatu vēja parku projektu apstrīdēšanā. Taču pašvaldību iebildumi ir jābalsta teritoriālās attīstības plānos un tiem jābūt pamatotiem ar 150 MW jaudas ierobežojumu vai kumulatīvo ietekmi uz vidi.")
