Pagājis jau gads, kopš jūsu debijas romāns tika izdots somu valodā…

M. Niskavāra: Grāmata nu jau pārtulkota 32 valodās, pirms dažām dienām tā nāca klajā arī bulgāriski. Toreiz pabeidzot domāju, ka būtu jauki saņemt vienu vai divas labas recenzijas, taču nekad nebūtu ticējusi, ka lasītāju būs tik daudz! Šobrīd šķiet, ka viss vēl turpinās ar pilnu jaudu – grāmatu paredzēts izdot vēl daudzās citās valstīs, pavasarī gaidāmi vērienīgi prezentācijas pasākumi, daudzi lielie notikumi ap to vēl ir tikai priekšā.

Vai ikdienā rakstīšanu izjūtat kā smagu darbu?

Patiesībā nejūtu dabisku aicinājumu rakstīt, rakstīšana man pat vienmēr ir sagādājusi zināmas grūtības, jo man ir disleksija. Īpaši bērnībā, pirms iemācījos kārtīgi rakstīt, tā man radīja pamatīgas galvassāpes, bija ļoti grūti saprast, kā valoda darbojas un kā to lieto. Gan ar rakstīšanu, gan lasīšanu man vienmēr bijušas sarežģītas attiecības, joprojām lasu ļoti lēni, manas smadzenes ne visai labi uztver un apstrādā tekstu. Mana stiprā puse ir mana iztēle, galva vienmēr bijusi pilna ar dažādiem stāstiem un tēliem; mana iekšējā pasaule ir ļoti spilgta un krāsaina. Atceros, kā bērnībā sapņoju, ka kāds zinātnieks varētu izdomāt veidu, kā ar vadu savienot manu galvu ar kāda cita, tādējādi varētu parādīt visu, ko redzu. Bija tiešām grūti vārdos izteikt tās brīnišķīgās lietas, kas risinājās manā prātā, tāpēc tikai jau pieaugusi sāku domāt, ka, iespējams, varētu savus stāstus sākt pierakstīt. Iesākumā gan apsvēru domu kļūt par kinorežisori, jo manā prātā nemājoja vārdi, bet kustīgi attēli, šķita, ka kino varētu būt īstais veids, kā parādīt to, ko redzu. Kādu laiku arī mācījos filmu režiju, bet tad sapratu, ka kino veidošanai nepieciešamas izcilas prasmes strādāt komandā, proti, lielā kolektīvā, bet es esmu diezgan noslēgts cilvēks, kuram labāk patīk darboties vienatnē. Tāpēc drīz vien sapratu, ka kino tomēr nav domāts man. Tad nolēmu pamēģināt kaut ko uzrakstīt un sāku trenēties. Rakstīšana no manis pieprasa patiešām smagu darbu, taču iztēle manī mājojusi vienmēr.