Kultūrzīmju diskusija. Vai 2026. gads Latvijas kultūrā ieies kā tumšie laiki?

Latvijas kultūras nozare ir nonākusi kritiskā situācijā – zemais darbinieku atalgojums un pieaugošās iestāžu uzturēšanas izmaksas apdraud ne vien kultūras institūciju darbību, bet arī profesionāļu pēctecību un kultūras pieejamību sabiedrībai.

Lai pievērstu uzmanību problēmas mērogam un nepieciešamībai pēc steidzamiem risinājumiem, valsts kultūras institūcijas – biedrība "Laiks kultūrai" un Latvijas Profesionālo mūzikas kolektīvu asociācijas vadība – rīko vairāku dienu akciju "Kultūra (iz)dzīvo", kura 10. novembrī noslēgsies ar gājienu un koncertu.

Uz diskusiju par kultūras nozīmi nacionālas valsts pastāvēšanā un aizsardzībā, par ilgstošo nevienlīdzību dažādu nozaru valsts darbinieku atalgojumā "Kultūrzīmes" aicināja Latvijas kultūras ministru Nauri Puntuli, Latvijas Nacionālās bibliotēkas direktori, biedrības "Laiks kultūrai" valdes priekšsēdētāju Dagniju Baltiņu, Latvijas Profesionālo mūzikas kolektīvu asociācijas valdes locekli, Latvijas Nacionālās operas un baleta direktoru Sandi Voldiņu, Latvijas Nacionālā arhīvā direktori Māru Sprūdžu, Latvijas Nacionālā vēstures muzeja direktoru Tomu Ķikutu, Valmieras Drāmas teātra direktori, biedrības "Laiks kultūrai" valdes locekli Evitu Ašeradenu un Latvijas Kultūras akadēmijas prorektori zinātniskajā darbā un Kultūras un mākslu institūta vadītāju Andu Laķi.

Samazinājums – nevis skaļš, bet spiedošs

D. Jance: Cik ilgi mūsu valstī bijis aktuāls jautājums par atalgojuma pacelšanu kultūras darbiniekiem?

Sandis Voldiņš: Cīņa par to bijusi vienmēr. Šī, manuprāt, ir strukturāla problēma, kas tieši saistīta ar valsts pārvaldes "bagātajiem" un "nabadzīgajiem" resoriem. Par to savulaik ļoti precīzi revīzijā par atalgojuma sistēmu rakstīja Valsts kontrole, norādot uz vēsturiski izveidotu nevienlīdzīgu finansējuma sadalījumu. Kultūra ir bijusi pacietīga. Mēs saprotam, ka jāsakārto skolotāju, mediķu, iekšlietu sistēmas algas, tagad aizsardzības nozares. Skolotājiem ir grafiks, mediķiem – reforma ar mērķiem pa gadiem, arī iekšlietu dienestiem no 2025. gada tika celtas pamatalgas. Mēs neskaužam – tas ir pareizs lēmums. Bet tas pierāda – ja ir visas valdības politiska griba un plāns, problēmu var atrisināt. Kultūrai šobrīd nav nekā no tā. Mēs esam kļuvuši par viszemāk atalgoto nozari sabiedriskajā sektorā. Un atalgojuma plaisai ir tendence pēdējos gados pieaugt, nevis samazināties. Operā mēs to jūtam ļoti konkrēti – kvalificēti cilvēki, bez kuriem nav iespējama neviena izrāde, piemēram, skatuves tehniķi un gaismotāji, aiziet uz citām nozarēm.

Dagnija Baltiņa: Pēdējos gados finansējuma samazinājums nav bijis skaļš, bet bijis spiedošs. Šogad mums ir samazināts finansējums, iezīmēts finansējuma samazinājums arī nākamgad. Pagājušajā gadā samazināts atalgojuma reformā solītais atalgojuma pieaugums un šogad darbinieku atalgojums ir ticis iesaldēts, inflācija nav kompensēta. Tagad mums kā vadītājiem ir būtiski izcelt šo jautājumu, jo (algu samazināšanas) spiedienu vairs nedrīkst turpināt. Esam nonākuši pie sliekšņa, kur kopējais finanšu grozs kultūras resoram ir kritiski zems, bet mums ir jāturpina nodrošināt pamatfunkcijas. Turklāt – kultūras nozarē atalgojums ir kritiski zems un netaisnīgs pret pārējiem valsts pārvaldē nodarbinātajiem. Vienlaikus – jebkurš ieguldītais eiro kultūrā ir ar būtisku atdevi, tas silda ekonomiku un griež tautsaimniecību. Nacionālas valsts balss nostiprinās ticībā sev, un kultūrā ļoti labi pieredzam, ka esam izdevusies un spēcīga valsts. Spēja priecāties par Latvijas veiksmi ir būtisks spēka avots un spiediens samazināt kultūras institūciju finansējumu īstenībā pauž vienaldzību par valsts nākotni.

Evita Ašeradena: Izdzīvošanas režīms diezgan lielā mērā bijis visu laiku. Gatavojoties šai akcijai, lasījām vairāk nekā desmit gadu ilgo saraksti, ko biedrība "Laiks kultūrai" sūtījusi visiem iepriekšējiem Ministru prezidentiem, sākot jau ar Valdi Dombrovski.

Māra Sprūdža: Īpaši lieli uzlabojumi nav bijuši jau kopš padomju okupācijas laikiem. Tiesa, neatkarības atgūšanas laikā arhīvā kādu brīdi bija jāstrādā ar lieliem izziņu apjomiem, turklāt iestādes pašu ieņēmumus drīkstēja lietot, maksājot darbiniekiem par izdarīto darbu. Uzskatu, ka valsts atjaunošana bez arhīva vispār nebūtu bijusi iespējama. Visiem vajadzēja izziņas, lai iegūtu pilsonību, lai atjaunotu īpašuma tiesības. Taču tas bija ļoti īss brīdis, nesen kolēģi atrada 2006. gada plakātu, kas uzdeva līdzīgu jautājumu – kad beidzot (kultūras darbinieku) darbs tiks novērtēts atbilstoši mūsu prasmēm un zināšanām?

Darba piedāvājuma piemērs: uz noteiktu laiku tiek meklēts vecākais speciālists krājuma digitalizācijai Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, atalgojums no 985 eiro bruto. Kas liek pieteikties šādam darbam – izmisums, cerība to apvienot ar citu darbu, misijas apziņa?

Sandis Voldiņš: Visi trīs. 985 eiro bruto ir apmēram 800 eiro "uz rokas" par pilnas slodzes darbu ar nacionālo mākslas kolekciju. Muzeja vadība maksā tik, cik tai ir. LNMM vidējā mēnešalga pērn bija 1142 eiro. Kāpēc cilvēki tomēr piesakās? Jo viņi redz savu piepildījumu darbā ar mākslu. Jo jaunam speciālistam tā ir iespēja iekāpt profesijā. Jo daudzi strādā vēl kaut kur citur. Bet pēc gada vai diviem viņi aiziet, un līdz ar viņiem aiziet zināšanas. Mēs esam uzbūvējuši sistēmu, kas balstās uz cilvēku misijas apziņu. Misijas apziņa ir skaista, bet ar to nevar samaksāt komunālos maksājumus.

Toms Ķikuts: Lielākoties speciālists, kurš kādu dzīves apstākļu vārdā atnāks uz darba vietu ar šādu atalgojumu, paralēli turpinās skatīties darba sludinājumus, un, tiklīdz pienāks labāka iespēja, aizies prom. Tiesa, ļoti daudzi šajās zemāk atalgotajās nozares kategorijās gribētu strādāt un palikt nozarē.

Anda Laķe: Tāds atalgojums ir pazemojošs, atliek cerēt, ka pēc desmit un vairāk gadiem par 2026. gadu nebūs jārunā kā par Latvijas tumšajiem laikiem. Protams, šāds atalgojuma piedāvājums izriet no LNMM finansiālajām iespējām, bet tas ir neatbilstošs. Izmantot cilvēkus, lai tie radītu noteiktas vērtības, sabiedrības vēsturē sauc par ekspluatāciju.

Cik ilgi – izdzīvošanas režīmā?

Anda Laķe: Kultūras, mākslas un radošo industriju sektorā nodarbināto cilvēku zemais atalgojums ir ilgtermiņa problēma, kuru pavada zināms paradokss – nozare, kurā tiek radītas vērtības, kas definētas kā Latvijas valsts pamats, gadiem ilgi darbojas taupības un zināmā izdzīvošanas režīmā, jo īpaši, ja ir runa par cilvēkresursu un atalgojuma politiku. Politiskie lēmumi par jebkura publiskā finansējuma piešķīrumu tiek pieņemti ekonomiskā lietderīguma, tirgus ekonomikas un utilitārisma vērtību kontekstā, kā rezultātā ieguldījumi, tostarp atalgojumā kultūrā un mākslā, ir kritiski zemi. Tos tikai daļēji var argumentēt, izmantojot peļņas un fiskālos ieguvumus, jo efekti, ko kultūras un mākslas procesi dod nacionālas valsts pastāvēšanai, ir daudz plašāki – uzticēšanās un piederība valstij, saiknes starp cilvēkiem, uzvedības modeļu vadība krīžu apstākļos utt. Šos ieguvumus labāk redz un izprot tikai tie, kas paši ir vai bijuši nodarbināti kultūrā un mākslā. Taču atalgojuma problēma kultūras nozarei nav tikai Latvijas problēma, šos jautājumus, strādājot pie Mākslinieku hartas un citām rekomendācijām, kā uzlabot darba apstākļus mākslā un kultūrā nodarbinātajiem, risina arī Eiropas Savienības līmenī. Ekonomiskā lietderīguma koncepts šobrīd uzvar daudzās sabiedrībās un kultūrās, kur tiek pieprasīta nemitīga argumentācija kultūrā un mākslā nodarbināto cilvēku kvantitatīvam un fiskālam ieguldījumam tautsaimniecības un valsts attīstībā, tādējādi izkropļojot kultūras un mākslas daudzdimensionālo nozīmi.

"Bagāto un nabadzīgo resoru" plaisa

Varbūt saskatāt iespējamu ietaupījumu esošajā budžetā? Varbūt ir kādi "melnie caurumi"?

Nauris Puntulis: Kultūras nozares izaicinājumi pēdējos gados ir samilzuši tiktāl, ka noveduši pie akcijas "Kultūra (iz)dzīvo". Arī es kā kultūras ministrs esmu pie viena galda, ne tā dažādās pusēs, ar akcijas rīkotājiem, lai runātu par finansējumu nozarē. Pēdējais būtiskais atalgojuma pieaugums Kultūras ministrijas institūcijās bija 2020. un 2022. gadā – laikā, kad iepriekšējo reizi vadīju nozari. Taču pēdējos gados kopumā Kultūras ministrijas budžets turpinājis sarukt. Līdz ar to neredzu nozarē iespēju būtiskiem ietaupījumiem. Taču, protams, jāpārskata nozares finansējums katrā jomā detalizēti, ar domu par efektīvāku darbu, taču galarezultātā arī, ja atrastu kādu teorētisku ietaupījumu, tā summa ne tuvu neatrisinātu nozares atalgojuma problēmas kopumā. Esmu pieprasījis atjaunināt un iesniegt ministrijā vēl detalizētākus datus par padotības iestādēm, muzejiem, teātriem, koncertorganizācijām, bibliotēkām un VKKF, lai ministrijai un nākamajam ministram, lai kurš tas būtu, ir iespēja ieraudzīt detaļas un konkrētos cilvēkus, kurus vēlamies sasniegt. Atalgojumam jābūt taisnīgam un krīze, iespējams, ir labākais brīdis labām pārmaiņām. Jaunajā valdībā Kultūras ministrijā būs virkne steidzamu jautājumu, kur būs nepieciešamas arī steidzamas atbildes un izcili laba sadarbība ar pašu nozari.

Ministrijas un nozares aprēķini liecina – lai kultūras resora atalgojums pietuvotos sabiedriskā sektora vidējai bruto darba samaksai, būtu nepieciešami vismaz papildu 31,7 miljoni eiro. Tad atalgojums pietuvotos vidējai mērķa algai 1926 eiro.

Sandis Voldiņš: Ietaupījumus meklē nepārtraukti. Apstākļos, kad inflācija ietekmē mūs tieši tāpat kā katru darbinieku individuāli, ieņēmumu palielināšana un paralēli ietaupījumu meklēšana ir vienkārši nepieciešamība, lai varētu samaksāt rēķinus un arī iespēju robežās no biļešu ieņēmumiem piemaksāt darbiniekiem. Pagājušajā gadā no biļešu ieņēmumiem papildu atalgojumam un veselības apdrošināšanai varējām novirzīt apmēram 1,5 miljonus eiro. Esam izdarījuši to, ko no mums prasa: pacelt pašu ieņēmumus. Biļešu ieņēmumi pēdējos trīs gados ir audzēti par 37,21 un 27 procentiem. Cīnoties ar izmaksām, vidējā biļetes cena ir sasniegusi šogad jau 39,82 eiro, kas ir krietni augstāka nekā Lietuvas un Igaunijas nacionālajās operās. Tam diemžēl ir arī negatīvas blaknes – samazinās pieejamība cilvēkiem ar zemākiem ienākumiem. Kultūras darbinieku algu pietuvināšana sabiedriskā sektora vidējai algai nav iespējama kā ietaupījums tikai kultūras sektorā.

Kultūras ministrijas iestādēs mēnešalga pērn bija vidēji 79% no algu skalas viduspunkta – zemākais rādītājs starp visiem resoriem. Vidēji valstī tie ir 87%, augstākais Satiksmes ministrijā – 108%. Tātad divi cilvēki vienā un tajā pašā mēnešalgu grupā saņem būtiski atšķirīgu algu tikai tāpēc, ka viens strādā kultūrā. Tā ir tieši tā "bagāto un nabadzīgo resoru" plaisa, par kuru runā arī Valsts kontrole.

Dagnija Baltiņa: Kultūras nozare vēsturiski jau ir pierādījusi sevi kā gan reformām gatavu, gan realitātei līdzi domājošu. 2009. gada krīzē tieši kultūras resurss, gan samazinot institūciju skaitu, gan reorganizējot dažādus procesus, gan arī pārskatot finansējuma sadalījumu, spēja iznest diezgan nozīmīgas pārmaiņas. Šobrīd vēršam uzmanību, ka, iespējams, pašmērķīgs pieprasījums pēc reformas nesasniegs mērķi iegūt milzu papildu līdzekļus, jo šobrīd nozare jau atrodas pie zemākā sliekšņa. Jāskatās samērība un saprāts, bagātāka institūcija var atteikties no kādas summas, bet īstermiņa šķietams finansiāls samazinājums kultūras resorā var būt nepanesami liels zaudējums, kuru mēs kā nacionāla valsts neesam ieinteresēti iznest. Viena no kolēģēm definējusi līdzību: ja cilvēkam, kurš ir korpulents, lūdz nomest 10 kilogramus, viņš, visticamāk, kļūs veselīgāks. Ja cilvēkam, kurš jau ir zem svara, lūgs nomest tos pašus 10 kilogramus, viņš, visticamāk, nomirs.

Toms Ķikuts: Mazai valstij katrā nozarē uzturēt tādu pašu pakalpojumu tīklu kā lielām valstīm ir nesalīdzināmi grūtāk, un, protams, ka mums jābūt racionāliem, taupīgiem un, iespējams, arī jāsašaurinās. Tomēr tas nevar notikt lineārā griezumā ar rīkojumu no augšas.

Evita Ašeradena: Viss neapšaubāmi nav nevainojami, sākot ar iepirkumiem nozarē un beidzot ar "Rail Baltica" visā valstī. Nedomāju, ka Kultūras ministrija varētu būt izņēmums, tomēr – mēs jau paši vien vēlējam cilvēkus, ar kuriem esam spiesti strādāt.

Kas patiesībā mūs visus teātrī ļoti uztrauc, ir biļešu cenu celšana, jo tad kultūra kļūtu par elitāru nodarbi, kuru apmeklētu pavisam mazs cilvēku skaits – vien tie, kuri var samaksāt vairāk. Teātrī biļešu cenu politiku veidojam, rēķinoties ar to, ko šajā reģionā cilvēki var atļauties, tomēr daļa izrāžu jau ir par lielāku biļešu cenu, nekā cilvēki būtu spējīgi nopirkt, tiesa, gandrīz 60% mūsu skatītāju ir rīdzinieki. Kā uzrāda aptaujas, lai gan kopējais kultūras patērētāju skaits paliek nemainīgs, teātrī tomēr skaidri jūtams, ka tas samazinās, un milzīgs paldies skatītājiem, ka viņi joprojām pērk biļetes uz mūsu izrādēm. 2025. gadā trešā daļa bija iestudējumi bērniem un jauniešiem, uz kuriem vidējā biļešu cena bija 19 eiro. Teātros un operā lielu daļu izdevumu sastāda arī skatītājiem neredzamā daļa, proti, tehniskie darbinieki, ēkas apkope, dekorāciju ražošana un būvēšana, kas ir ļoti atbildīgs darbs, bet kuru (veicēju) algas ietekmē inflācija.

Māra Sprūdža: Runājot par atmiņas institūcijām – vienkārši vairs nav resursu. Neesam atkopušies no 2008. un 2009. gada krīzēm. Toreiz arhīvā bija 697 darbinieki, šodien esam 309. Lai kā pārskatītu savu budžetu, nevaram vairs atļauties samazināt neko. Krājums katru gadu pieaug par vismaz 200 000 glabājamo vienību. Jā, tagad, izmantojot visas tehnoloģijas, spējam nodrošināt to pašu darba apjomu, ko agrāk veicām ar daudz vairāk cilvēkiem, bet tam ir sasniegti griesti.

Kultūrizglītībai šobrīd tiek novirzīta aptuveni trešdaļa ministrijas finansējuma. Vai tas liekas pareizs dalījums?

Sandis Voldiņš: Kultūrizglītība ir mūsu pamats: katrs operas dziedātājs, orķestra mūziķis un baleta dejotājs ir izgājis cauri šai sistēmai. Tomēr, samazinoties bērnu skaitam, arī šeit neizbēgami agrāk vai vēlāk būs nepieciešamas pārmaiņas. Ar tām gan uzmanīgi – ja kultūrizglītības sistēmu nepārdomāti novājināsim, pēc desmit gadiem mums nebūs kam kāpt uz skatuves. Vienlaikus – kultūrizglītība ir nozares daļa, kurai finansējums pēdējā laikā ir audzis, galvenokārt pateicoties pedagogu algu pieauguma finansējumam. Šī gada budžetā kultūrizglītības programma palielinājās par 4,1 miljonu eiro, un gandrīz viss šis pieaugums ir pedagogu algām. Es par to priecājos un to nepārmetu. Tas ir labākais pierādījums tam, ko mēs sakām: ja ir plāns un politiskā griba, tad arī risinājumi tiek atrasti.

Kā izaudzināt lojālus pilsoņus

Latvijas Satversmes pirmais teikums pauž, ka Latvijas valsts izveidota, apvienojot latviešu vēsturiskās zemes un balstoties uz latviešu nācijas negrozāmo valstsgribu un tai neatņemamām pašnoteikšanās tiesībām, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem.

Toms Ķikuts: Šis atgādinājums tieši valsts svētku laikā ir ļoti būtisks: varam būvēt ceļus, domāt par aizsardzību, veselību un visu pārējo, tomēr tikai nacionālās kultūras ietvars dod apzināšanos, kas mēs esam un kāpēc esam. Šobrīd daudziem šādas izpratnes trūkst.

Anda Laķe: Ar šo paši skaidri pasakām, ka kultūra un māksla ir mūsu nācijas un valstiskuma pamats, bet tad, kad krīžu kontekstos jārisina praktiski jautājumi, par kultūras un mākslas lomu politiskie lēmēji gaida papildu pierādījumus. Iznāk diezgan liekulīgi, vienā vārdā sakot – jā, kultūra un māksla ir mūsu nācijas pamats, bet otrā šajā jomā apšaubām ieguldījumu nepieciešamību.

Nesen tikos ar Zviedrijas kultūras žurnālistu, kurš brīnījās, kā Latvijas valdība var neizprast kultūras nozīmi valsts aizsardzības spēju stiprināšanā…

Nauris Puntulis: Tas tiesa, sabiedrības noturība un izturētspēja krīzes apstākļos balstās ne tikai militārajās spējās un infrastruktūrā, bet arī cilvēku pašapziņā, piederības sajūtā un kopīgā identitātē. Es nedomāju, ka valdība neizprot, ka kultūra stiprina nācijas mentālo noturību, kas nosaka arī aizsardzības spējas. Taču Latviju šobrīd nevar salīdzināt ar Zviedriju, mums tomēr ir atšķirīga valsts finansiālā situācija.

Toms Ķikuts: Tomēr brīžiem ir sajūta, ka mūsu kopība un piederības izjūta valstij tiek uztverta kā pašsaprotamība, kā dabiski pastāvošs lielums, bet tas ir kultūras process, kas tiek nodots no paaudzes paaudzē. Mums apkārt ir ienaidnieks, kurš būs ļoti priecīgs, ja šī piederība un identitātes zīmju pārnešana uz nākamo paaudzi nenotiktu, un viņi varētu to ietekmēt.

Dagnija Baltiņa: Zviedrija ir viena no NATO dalībvalstīm, kas kultūru ļoti skaidri definējusi kā neatraujamu sastāvdaļu no valsts vispārējās aizsardzības. Kultūra ir viens no tiem pamatelementiem, kas nodrošina to, ka valsts spēj sevi aizsargāt un ilgtermiņā noturēt aizsardzības un aizstāvības garu. Ir jāaizsargā sava valsts, sava kultūra un sava valoda, un attiecīgi savas kultūras institūcijas, savs mantojums, sava atmiņa, savi kultūras pieminekļi un arī savi kultūras darbinieki.

Interesanti, ka Latvijas valsts jau pašā aizsākumā iedizainējusi nacionālās kultūras institūcijas kā savu pastāvēšanas garantu. Un šo institūciju darbs garantē, ka varam turpināt pastāvēt kā Latvijas valsts. Tās glabā pierādījumu kopumu, uz kuriem balstām savu eksistenci, arī uzkrāj informācijas kopumu par šodienu, ar kuru pēc simt, divsimt, piecsimt gadiem pierādīsim un turpināsim pastāvēt par Latvijas valsts neatkarību un brīvību. Turklāt, šie sākotnēji iedizainētie mehānismi ļauj panākt turību, jo mūsu turības avots nav kaut kāds ārējais ekonomiskais brīnums, bet mūsu pašu spēja mobilizēt iekšējos resursus. Nacionālās kultūras institūcijas Latvijas valsts pastāvēšanas laikā ir sevi pierādījušas, ka tās ir kā klintis, uz kurām stāv Latvijas valsts.

Runājot NATO terminoloģijā, kultūras institūcijas ir patiesie Latvijas drošības spēku reizinātāji. Mēs esam tik stipri, cik spēsim izmantot to jaudu. Ieraugot kultūras institūciju pienesumu kā reizinātāju tam, par ko iestājas visas mūsu tiešās investīcijas drošībā, mēs savu gatavību un noturību multiplicējam un padarām sevi par spēcīgu un pārliecībā daudz izturīgāku sabiedrību un valsti.

Ar šo akciju gribam parādīt, ka esam nobriedusi nācija, kas spēj arī iznest sarežģītas situācijas, jo redzam lielāko virsmērķi – ticību Latvijas valstij un Latvijas kultūrai, valodai un nācijai.

Māra Sprūdža: Manuprāt, esam vienīgā valsts Eiropā, kur 50 gadu laikā nav uzcelta neviena arhīva ēka. Šobrīd, izjūtot masīvo propagandu, atmiņu institūciju ieguldījums, lai cilvēkiem stāstītu vēstures arī nepatīkamos un grūti skaidrojamos faktus, ir īpaši svarīgs. Ir būtiski veidot vienotu vēsturisko izpratni par piederību šai vietai un lepnumu, bez nācijas nav iespējama nacionāla valsts.

Evita Ašeradena: Izaudzināt Latvijas valstij lojālus pilsoņus var, vairāk ieguldot tieši viņu garīgajā attīstībā un dodot viņiem iespēju redzēt latviešu kultūru un piedalīties tajā. Tas ir viens no mūsu svarīgākajiem uzdevumiem. Tikko bija veikta aptauja par to, cik cilvēki būtu gatavi aizstāvēt savu valsti un Latvijā tas bija mazākais no visām Baltijas valstīm. Šis ir jautājums nevis par to, vai mēs varam, bet vai mēs gribam. Galvenais, ko kultūra šobrīd var izdarīt, ir sarunāties ar cilvēkiem; tā jauniešiem ir pieejama, vienalga, vai viņi ir krievvalodīgie, ukraiņu bērni vai visi pārējie, kas dzīvo Latvijā. Mums ir jāsarunājas ar šiem jaunajiem cilvēkiem, lai viņi dzīvotu latviskajā kultūras vidē, lai viņiem būtu sajūta, ka viņi grib aizstāvēt šo valsti. Varēt ir pavisam cits jautājums. Jautājums ir par to, vai brīdī, kad tev jāizšķiras, vai tu to gribi darīt. Es tiešām esmu svēti pārliecināta, ka kultūra ir viens no pašiem svarīgākajiem instrumentiem, ar ko šo varēšanu padarīt par savu atbildību un savu daļu.