7.8 °C
Sarunā ar Vili Kasimu – par dzīvi pēc šogad saņemtās Latvijas Literatūras gada balvas (LALIGABA), ko autoram piešķīra par romānu esejās "Svešuma grāmata", un topošo grāmatu.
Kā tu jūties pēc Latvijas Literatūras gada balvas saņemšanas?
V. Kasims: Balvas saņemšana, protams, bija ļoti patīkama – galvenokārt kā apliecinājums, ka mans darbs liekas vērtīgs arī citiem –, taču ikdienu un pieeju rakstīšanai tā īsti nav mainījusi. Ja nu vienīgi ir parādījusies sajūta, ka nedrīkstu nolaist latiņu, bet tas ne mazākā mērā ir saistīts ar lasītāju komentāriem, kurus par "Svešuma grāmatu" esmu saņēmis vairāk nekā par iepriekšējām grāmatām. Pieņemu, ka cilvēki, kuriem tā patika, vēlēsies lasīt arī "Marijas stāstu", un negribu likt viņiem vilties.
Šī sajūta ir mazliet nepierasta, jo līdz tam biju darbojies diezgan tālu no jelkādiem strāvojumiem vai lielas uzmanības. Tas ļāva neuztvert rakstīšanu pārāk nopietni, bet vienkārši sekot idejām, kas pašam likās interesantas, un tad spēlēties ar tām. Par laimi, esmu rakstījis jau gana ilgi, lai zinātu, ka šāda pieeja man ir vispiemērotākā. Rakstīšana man pamatā ir hobijs, un es negribu pārvērst to par darbu vai rakstot just atbildību pret citiem.
Vai tu esi sajutis, ka kolēģi skata tevi tagad citādi? Cik tev pašam LALIGABA ir kādreiz likusi skatīties uz tekstiem no cita redzespunkta?
Dvīnīšu dēļ kopš balvas saņemšanas tikpat kā neesmu ticies ar literatūras nozares cilvēkiem, tāpēc neko tādu neesmu sajutis – ja nu vienīgi ir vairāk dažādu sadarbības piedāvājumu, kuriem gan diemžēl nākas atteikt. Taču ar savas paaudzes rakstniekiem lielākoties esmu gana labi pazīstams, lai viņiem jau būtu izveidojies viedoklis par mani un manu darbu.
Iespējams, balva vairāk varētu būt ietekmējusi citu paaudžu kolēģus, vai nu pamudinot izlasīt kādu grāmatu, vai arī liekot izlemt, ka tagad esmu daļa no literatūras meinstrīma un tātad nelasāms. Vismaz tā man pašam bija agrāk, pirms pieredzes ar darbu LALIGABAS žūrijā. Tagad pieņemu, ka jebkura balva ir ļoti atšķirīgi lasošu un domājošu cilvēku personīgo viedokļu apkopojums, un uztveru tās mazāk nopietni.
Kas ir tava jaunā romāna galvenie personāži?
Kā liecina nosaukums, tā centrā ir Marija – aptuveni trīsdesmit gadus veca meksikāniete, kas nesen pārcēlusies uz Latviju, kur vīrs ir atradis darbu IT nozarē. Iepriekš Meksikā strādājusi par angļu valodas skolotāju, Latvijā viņa galvenokārt ir mājsaimniece, paralēli dziedot mazā "Black Sabbath" kavergrupā. Tā ir tāda ļoti ierobežota dzīve, turklāt neierastā vidē, kas neizbēgami nozīmē atsvešināšanos ne tikai no vīra, bet arī realitātes. Vienīgais īstais pavediens ar pasauli ārpus dzīvokļa Marijai ir vīra kolēģis Simons, un viņu draudzība drīz vien pāraug par ko vairāk.
Un vēl ir autors, kurš kādu laiku – bet vēlāk, pēc romānā aprakstītajiem notikumiem – ir bijis viņas paziņa un uzticības persona. Rakstot šo stāstu, viņš fonā risina paša attiecības ar sievu un jūtas pret Mariju, pakāpeniski iesaistoties viņas stāstā aizvien dziļāk, līdz sāk izšķīst robežšķirtne starp viņas piedzīvoto un viņa iztēloto realitāti.
Rakstīt psiholoģiski par sievietes iekšējo pasauli – tas tomēr nav acīmredzamākais lēmums rakstniekam. Varbūt tevi iedvesmoja meitas piedzimšana?
Patiesībā riskantāk būtu iedziļināties vīrieša tēla iekšējā pasaulē, ko daudz vairāk piesārņotu manis paša psiholoģija. Savukārt ar sievietēm esmu dzīvojis un runājis daudz vairāk nekā ar vīriešiem, tāpēc šķiet dabiski apstrādāt šos iespaidus arī literatūrā. Protams, lielu daļu pieredzes – kā fizioloģiskās, tā emocionālās un sabiedriskās – ir iespējams saprast tikai izdzīvojot, un tā man ir pieejama tikai pastarpinātā veidā. Iespējams, arī tāpēc romānā ieviesu vīrieša autora tēlu, lai saglabātu šo distanci un romāns nešķistu mēģinājums precīzi attēlot galvenās varones iekšējo dzīvi. Ir daudz brīnišķīgu rakstnieču, kas to spēj izdarīt daudz labāk par mani, un būtu muļķīgi sacensties vai piedāvāt alternatīvu versiju. Šeit mani vairāk interesēja attiecību dinamika, cilvēku tieksme veidot pašiem savu privāto pasauli un tās vilinājums.
"Marijas stāsta" melnrakstu uzrakstīju pirms meitas piedzimšanas, un man nešķiet, ka šī dzīves pārmaiņa ir atstājusi iespaidu uz romāna gala versiju. Tikai ceru, ka viņa nenonāks Marijai līdzīgā situācijā, bet pagaidām ir sarežģīti domāt par tik tālu nākotni, par viņu kā pieaugušu sievieti.
Kā tu nonāci līdz Marijas stāstam?
Pirmo grāmatas melnrakstu uzrakstīju jau pandēmijas mājsēdes laikā, domājot par savulaik skatītajiem latīņamerikāņu un turku seriāliem. Gribēju apspēlēt tiem raksturīgo melodramatiskumu, vienlaikus lūkojoties, kā tas varētu izpausties man zināmākā vidē, proti, Rīgā. Taču rakstot sapratu, ka šajā stāstā mani vairāk pievelk iztēles un realitātes mijiedarbība – kā mēs attiecībās bieži redzam nevis cilvēku, bet gan tēlu, ko paši esam vismaz daļēji iedomājušies un arī veidojuši. Tomēr grāmatas sākotnējā versija pārāk daudz koncentrējās uz pamatsižetu, šie motīvi nebija pietiekami attīstīti un stāsts nešķita tik pilnasinīgs, kā biju cerējis.
Tāpēc vēlāk, kad izlēmu vēlreiz pieķerties melnrakstam, sāku pārdomāt, kā padarīt romānu dziļāku un labāk pateikt to, kas man tajā bija svarīgs. Tā kā nupat biju pabeidzis "Svešuma grāmatu" un nebiju līdz galam atgājis no autobiogrāfiskās rakstības, izmēģināju pārformulēt "Marijas stāstu" kā pirmās personas stāstu par romāna rakstīšanu. Man patika, kā tas izskatās, tāpēc mazpamazām rakos dziļāk un dziļāk šajā versijā, pie reizes turpinot attīstīt jau "Svešuma grāmatā" aizsākto domu par iztēles, sapņu un fantāzijas ietekmi uz ikdienas dzīvi. Tur man tā bija viena no svarīgākajām tēmām, kas gala versijā nogrima mazliet par tālu. Tāpēc izmantoju "Marijas stāstu", lai pievērstos tai pilnā apmērā.
Vai tam ir autobiogrāfiskas saknes tāpat kā "Svešuma grāmatai"?
Tas ir viens no jautājumiem, kura risināšanu gribētu atstāt lasītāju ziņā. Grāmata pastāvīgi aicina minēt, kas ir un kas nav īsts. Tā ir viena no tām spēlēm, ko pieminēju iepriekš, un šeit tās nolūks ir pietuvināt lasītāju romāna tēliem, kuriem šis jautājums izvēršas eksistenciāli svarīgs.
Nerakstīju to kā romānu, kas balstīts uz patiesiem faktiem, kā grāmatā apgalvo autors, taču, protams, tajā esmu arī es. Tomēr ikviens cilvēks un notikums aprakstīšanas gaitā neizbēgami pārvēršas, un šeit tā robeža ir mazāk skaidra nekā "Svešuma grāmatā" – arī man pašam. Vienlaikus šāda neskaidra, izplūdusi realitāte man šķiet precīzāks mūsu dzīves atspoguļojums nekā tīra autobiogrāfija vai romāns.
Līdz šim esi rakstījis daudz stāstu un tēlojumu. Kā tu jūties romāna teritorijā? Pašlaik daudzi sūdzas, ka latviešu literatūrā trūkst lielu un spēcīgu romānu, jo visi publicējas periodikā un tāpēc raksta stāstus…
Man ir bijuši iepriekšēji mēģinājumi rakstīt romānu, taču tie bija daudz fragmentārāki. To vidū bija arī nepublicēts fantastikas romāns stāstos, kas beigās vienkārši nešķita gana labs, lai piedāvātu izdevējiem. Arī "Lielā pasaule", mana pirmā grāmata un līdz šim vienīgais "klasiskais" romāns, strukturāli ir veidots kā atsevišķu ainu apkopojums. Tolaik man vienkārši bija vieglāk saskaldīt grāmatas apjomu īsākās daļās un strādāt ar fragmentiem, lai tad mēģinātu sašūt tos kopā. Tā bija tāda kā miniatūrista vai UDHS (izkaisīta, nejauša un haotiska) domāšana, ar ko šobrīd man labāk izdodas tikt galā. Ar "Marijas stāstu" pirmoreiz bija sajūta, ka spēju uztvert un apdomāt visu darba kopumu, ne tikai atsevišķas tā daļas.
Tomēr stāsti un miniatūras man joprojām patīk, jo tā ir eksperimentiem parocīgāka forma, turklāt īsais apjoms ļauj tos izstrādāt daudz rūpīgāk nekā romānu. Turklāt daudzas no idejām, kas man ienāk prātā un liek aizrauties, nebūtu prātīgi izstiept uz divsimt trīssimt lappusēm. Tāpēc arī nākotnē plānoju rakstīt gan romānus, gan stāstus, par ko jau iepriekš atvainojos izdevējam un tiem lasītājiem, kas alkst pēc garākiem darbiem.
Ko par tavu literatūru domā tava sieva? Viņa taču arī ir saistīta ar grāmatniecību.
Jā, viņa vada nelielu izdevniecību Anglijā, "The Emma Press", taču latviski pagaidām vēl brīvi nelasa un manus darbus lielākoties zina no atstāstiem un fragmentu tulkojumiem. Mēs arī mēģinām nodalīt privāto un profesionālo dzīvi, tāpēc jau attiecību sākumā izlēmām literatūrā nesadarboties un joprojām pieturamies pie šīs vienošanās.
Protams, arī viņai bija jautājumi par "Marijas stāsta" autobiogrāfiskumu, bet tas bija attiecību sākumā, kad rakstīju romāna pirmo versiju. Tā kā pēc tam izveidojām ģimeni, varu tikai pieņemt, ka manas atbildes nebija pārāk satraucošas. Un mans privātais "es" jebkurā gadījumā ir ļoti atšķirīgs no tiem tēliem, kurus pielaikoju literatūrā vai dažādās sabiedriskās situācijās.
Vai tu seko līdzi latviešu literatūrai un kolēģu veikumam? Pastāsti par saviem iespaidiem. Kāda ir tā latviešu literatūra šobrīd?
Jā, "Latvian Literature" (platforma, kas izveidota ar mērķi veicināt latviešu literatūras eksportu. – Red.) darba dēļ man sanāk lasīt lielu daļu no pēdējos gados iznākušās literatūras, varbūt vienīgi t. s. žanru literatūru mazāk, nekā gribētos. Priecājos, ka autori ir mazliet atkāpušies no vēsturiskajiem romāniem, un pieņemu, ka drīz sekos arī neliela pretreakcija autobiogrāfiskajiem vēstījumiem. Lai cik labi uzrakstīti būtu Svena Kuzmina "Brīvībene", Ingas Žoludes "Tēvs", Annas Auziņas "Mājoklis", kā arī Andra Kalnozola drīzumā gaidāmie "Zobi" un Rvīna Vardes un Elizabetes Lukšo-Ražinskas stāsti, nebrīnīšos, ja lasītājiem drīz iestāsies neliels pārsātinājums.
Šo pretreakciju sevišķi gaidu no jaunajiem autoriem, jo ir bijis pārsteidzoši maz prozas no deviņdesmitajos gados dzimušajiem rakstniekiem, kuriem tagad vajadzētu sākt sevi pieteikt aizvien skaļāk. Iespējams, vēlāk daļa no talantīgajiem jaunajiem dzejniekiem izmēģinās spēkus prozā, bet šobrīd ir sajūta par nelielu pārrāvumu, jo no divtūkstošajos gados dzimušās paaudzes jau esam iepazinuši Zinti Silu un Gustu Ābeli. Tā ka gaidu jaunas balsis, kas mani apklusinās un aizslaucīs projām.
Vai Vilis Kasims lasa dzeju?
Daudz mazāk, nekā gribētu, parasti tikai atsevišķas dzejas publikācijas internetā. Ikdienas dzīvē man īsti nav izdevies atrast vietu dzejai, jo lielākoties vēlos to lasīt lēni, pārlasot un iegrimstot, taču šobrīd nav daudz laika, kad tas būtu iespējams. Esot LALIGABAS žūrijā, turēju pa dzejas krājumam katrā istabā, lai pieķertos tam, piemēram, ēdiena gatavošanas starpbrīžos, bet arī tas tagad nav īsti iespējams.
Dažreiz dzirdu, ka bērnu audzināšana tev sagādā dažādus radošus pārsteigumus. Vai ir kādi jaunumi no tavas aktīvi augošās meitiņas?
Pēdējais, kas nāk prātā – kādudien dārziņā, gatavojoties promiešanai, meitiņa palūdza uzcelt uz palodzes, lai paskatītos uz spēļu laukumu, kur dzīvojās iepriekšējos divos gados. "Man tur ļoti patika," viņa mazliet skumīgi noteica, un es pirmoreiz meitas balsī saklausīju nostalģiju. Bija savādi to dzirdēt nepilnu četru gadu vecumā, kad atmiņas visbiežāk ir plūstošas un ļoti īslaicīgas, vēl jo vairāk tāpēc, ka viņa neko tamlīdzīgu nav teikusi par, piemēram, laiku pirms brālīšu piedzimšanas. Tas šķita kā vēl viens apliecinājums viņas iekšējā stāsta tapšanai, tāds solis ceļā uz pieaugšanu, par kuru parasti nedomājam.
Mans garstāsts "Atvaros" lielā mērā bija par nostalģijas bīstamo vilinājumu, un es gribētu kaut kad atgriezties pie šīs tēmas, jo neliekas, ka tur izdevās gana labi to izvērst. Ja atradīšu sajūtām piemērotu formu, tajā noteikti atbalsosies arī meitas vārdi un visa aina ar pagātni, kas atklājas neaizsniedzama otrpus stiklam.
Ja tu varētu būt romāna varonis, kas tu būtu?
Man jau liekas, ka mēs visi esam paši savu domās risināto romānu varoņi, un es nezinu, vai gribētu to mainīt pret vietu cita autora rakstītā darbā. Taču grāmatās man vieglāk ir identificēties ar naiviem tēliem, kas ir iegrūsti tikai aptuveni saprotamā pasaulē, ar kuru viņiem jāmēģina sadzīvot. Kā Sančo Pansa, piemēram, vai Šveiks, kurš arī lielākoties bija vērotājs, tāda kā prizma, caur kuru lasītājam atklājās realitāte. Tādu lomu pieņemt man ir vieglāk nekā aktīva pasaules veidotāja vietu, jo mums lielākoties ir minimālas iespējas kaut ko būtiski mainīt apkārtējā īstenībā, tāpēc es izvēlos to uzlūkot bez pārliecīgas iesaistīšanās, lai tad izfiltrētu iespaidus caur savu uztveri un nodotu tos tālāk.
KONTEKSTS
Grāmatu izdevniecība "Latvijas Mediji" darbu sāka 1998. gadā ar latviešu rakstnieka Vladimira Kaijaka romānu "Enijas bize". Oriģinālliteratūra allaž ir bijusi izdevniecības galvenais stūrakmens un veiksmes stāsts. Vairāki romāni saņēmuši "Lielo lasītāju balvu". Šodien izdevniecība "Latvijas Mediji" piedāvā oriģinālo un tulkoto literatūru, vēsturi un dokumentālo literatūru, praktiskās grāmatas, gadagrāmatas, kalendārus, bērnu grāmatas. Katru gadu izdevniecība lasītāju rokās nodod vairāk nekā 100 dažādu nosaukumu darbus.
Jaunākās grāmatas meklē izdevniecības veikalā šeit.
Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, X, Bluesky, Draugiem vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu.
Pieraksties LASI.LV redaktora vēstkopai šeit.
Pieraksties un reizi nedēļā saņem padziļinātu LASI.LV galvenā redaktora aktuālo ziņu, kompetentu viedokļu un interesantāko interviju apkopojumu.
Sarunā ar Vili Kasimu – par dzīvi pēc šogad saņemtās Latvijas Literatūras gada balvas (LALIGABA), ko autoram piešķīra par romānu esejās "Svešuma grāmata", un topošo grāmatu.
Kā tu jūties pēc Latvijas Literatūras gada balvas saņemšanas?
V. Kasims: Balvas saņemšana, protams, bija ļoti patīkama – galvenokārt kā apliecinājums, ka mans darbs liekas vērtīgs arī citiem –, taču ikdienu un pieeju rakstīšanai tā īsti nav mainījusi. Ja nu vienīgi ir parādījusies sajūta, ka nedrīkstu nolaist latiņu, bet tas ne mazākā mērā ir saistīts ar lasītāju komentāriem, kurus par "Svešuma grāmatu" esmu saņēmis vairāk nekā par iepriekšējām grāmatām. Pieņemu, ka cilvēki, kuriem tā patika, vēlēsies lasīt arī "Marijas stāstu", un negribu likt viņiem vilties.
Šī sajūta ir mazliet nepierasta, jo līdz tam biju darbojies diezgan tālu no jelkādiem strāvojumiem vai lielas uzmanības. Tas ļāva neuztvert rakstīšanu pārāk nopietni, bet vienkārši sekot idejām, kas pašam likās interesantas, un tad spēlēties ar tām. Par laimi, esmu rakstījis jau gana ilgi, lai zinātu, ka šāda pieeja man ir vispiemērotākā. Rakstīšana man pamatā ir hobijs, un es negribu pārvērst to par darbu vai rakstot just atbildību pret citiem.
Vai tu esi sajutis, ka kolēģi skata tevi tagad citādi? Cik tev pašam LALIGABA ir kādreiz likusi skatīties uz tekstiem no cita redzespunkta?
Dvīnīšu dēļ kopš balvas saņemšanas tikpat kā neesmu ticies ar literatūras nozares cilvēkiem, tāpēc neko tādu neesmu sajutis – ja nu vienīgi ir vairāk dažādu sadarbības piedāvājumu, kuriem gan diemžēl nākas atteikt. Taču ar savas paaudzes rakstniekiem lielākoties esmu gana labi pazīstams, lai viņiem jau būtu izveidojies viedoklis par mani un manu darbu.
Iespējams, balva vairāk varētu būt ietekmējusi citu paaudžu kolēģus, vai nu pamudinot izlasīt kādu grāmatu, vai arī liekot izlemt, ka tagad esmu daļa no literatūras meinstrīma un tātad nelasāms. Vismaz tā man pašam bija agrāk, pirms pieredzes ar darbu LALIGABAS žūrijā. Tagad pieņemu, ka jebkura balva ir ļoti atšķirīgi lasošu un domājošu cilvēku personīgo viedokļu apkopojums, un uztveru tās mazāk nopietni.
Kas ir tava jaunā romāna galvenie personāži?
Kā liecina nosaukums, tā centrā ir Marija – aptuveni trīsdesmit gadus veca meksikāniete, kas nesen pārcēlusies uz Latviju, kur vīrs ir atradis darbu IT nozarē. Iepriekš Meksikā strādājusi par angļu valodas skolotāju, Latvijā viņa galvenokārt ir mājsaimniece, paralēli dziedot mazā "Black Sabbath" kavergrupā. Tā ir tāda ļoti ierobežota dzīve, turklāt neierastā vidē, kas neizbēgami nozīmē atsvešināšanos ne tikai no vīra, bet arī realitātes. Vienīgais īstais pavediens ar pasauli ārpus dzīvokļa Marijai ir vīra kolēģis Simons, un viņu draudzība drīz vien pāraug par ko vairāk.
Un vēl ir autors, kurš kādu laiku – bet vēlāk, pēc romānā aprakstītajiem notikumiem – ir bijis viņas paziņa un uzticības persona. Rakstot šo stāstu, viņš fonā risina paša attiecības ar sievu un jūtas pret Mariju, pakāpeniski iesaistoties viņas stāstā aizvien dziļāk, līdz sāk izšķīst robežšķirtne starp viņas piedzīvoto un viņa iztēloto realitāti.
Rakstīt psiholoģiski par sievietes iekšējo pasauli – tas tomēr nav acīmredzamākais lēmums rakstniekam. Varbūt tevi iedvesmoja meitas piedzimšana?
Patiesībā riskantāk būtu iedziļināties vīrieša tēla iekšējā pasaulē, ko daudz vairāk piesārņotu manis paša psiholoģija. Savukārt ar sievietēm esmu dzīvojis un runājis daudz vairāk nekā ar vīriešiem, tāpēc šķiet dabiski apstrādāt šos iespaidus arī literatūrā. Protams, lielu daļu pieredzes – kā fizioloģiskās, tā emocionālās un sabiedriskās – ir iespējams saprast tikai izdzīvojot, un tā man ir pieejama tikai pastarpinātā veidā. Iespējams, arī tāpēc romānā ieviesu vīrieša autora tēlu, lai saglabātu šo distanci un romāns nešķistu mēģinājums precīzi attēlot galvenās varones iekšējo dzīvi. Ir daudz brīnišķīgu rakstnieču, kas to spēj izdarīt daudz labāk par mani, un būtu muļķīgi sacensties vai piedāvāt alternatīvu versiju. Šeit mani vairāk interesēja attiecību dinamika, cilvēku tieksme veidot pašiem savu privāto pasauli un tās vilinājums.
"Marijas stāsta" melnrakstu uzrakstīju pirms meitas piedzimšanas, un man nešķiet, ka šī dzīves pārmaiņa ir atstājusi iespaidu uz romāna gala versiju. Tikai ceru, ka viņa nenonāks Marijai līdzīgā situācijā, bet pagaidām ir sarežģīti domāt par tik tālu nākotni, par viņu kā pieaugušu sievieti.
Kā tu nonāci līdz Marijas stāstam?
Pirmo grāmatas melnrakstu uzrakstīju jau pandēmijas mājsēdes laikā, domājot par savulaik skatītajiem latīņamerikāņu un turku seriāliem. Gribēju apspēlēt tiem raksturīgo melodramatiskumu, vienlaikus lūkojoties, kā tas varētu izpausties man zināmākā vidē, proti, Rīgā. Taču rakstot sapratu, ka šajā stāstā mani vairāk pievelk iztēles un realitātes mijiedarbība – kā mēs attiecībās bieži redzam nevis cilvēku, bet gan tēlu, ko paši esam vismaz daļēji iedomājušies un arī veidojuši. Tomēr grāmatas sākotnējā versija pārāk daudz koncentrējās uz pamatsižetu, šie motīvi nebija pietiekami attīstīti un stāsts nešķita tik pilnasinīgs, kā biju cerējis.
Tāpēc vēlāk, kad izlēmu vēlreiz pieķerties melnrakstam, sāku pārdomāt, kā padarīt romānu dziļāku un labāk pateikt to, kas man tajā bija svarīgs. Tā kā nupat biju pabeidzis "Svešuma grāmatu" un nebiju līdz galam atgājis no autobiogrāfiskās rakstības, izmēģināju pārformulēt "Marijas stāstu" kā pirmās personas stāstu par romāna rakstīšanu. Man patika, kā tas izskatās, tāpēc mazpamazām rakos dziļāk un dziļāk šajā versijā, pie reizes turpinot attīstīt jau "Svešuma grāmatā" aizsākto domu par iztēles, sapņu un fantāzijas ietekmi uz ikdienas dzīvi. Tur man tā bija viena no svarīgākajām tēmām, kas gala versijā nogrima mazliet par tālu. Tāpēc izmantoju "Marijas stāstu", lai pievērstos tai pilnā apmērā.
Vai tam ir autobiogrāfiskas saknes tāpat kā "Svešuma grāmatai"?
Tas ir viens no jautājumiem, kura risināšanu gribētu atstāt lasītāju ziņā. Grāmata pastāvīgi aicina minēt, kas ir un kas nav īsts. Tā ir viena no tām spēlēm, ko pieminēju iepriekš, un šeit tās nolūks ir pietuvināt lasītāju romāna tēliem, kuriem šis jautājums izvēršas eksistenciāli svarīgs.
Nerakstīju to kā romānu, kas balstīts uz patiesiem faktiem, kā grāmatā apgalvo autors, taču, protams, tajā esmu arī es. Tomēr ikviens cilvēks un notikums aprakstīšanas gaitā neizbēgami pārvēršas, un šeit tā robeža ir mazāk skaidra nekā "Svešuma grāmatā" – arī man pašam. Vienlaikus šāda neskaidra, izplūdusi realitāte man šķiet precīzāks mūsu dzīves atspoguļojums nekā tīra autobiogrāfija vai romāns.
Līdz šim esi rakstījis daudz stāstu un tēlojumu. Kā tu jūties romāna teritorijā? Pašlaik daudzi sūdzas, ka latviešu literatūrā trūkst lielu un spēcīgu romānu, jo visi publicējas periodikā un tāpēc raksta stāstus…
Man ir bijuši iepriekšēji mēģinājumi rakstīt romānu, taču tie bija daudz fragmentārāki. To vidū bija arī nepublicēts fantastikas romāns stāstos, kas beigās vienkārši nešķita gana labs, lai piedāvātu izdevējiem. Arī "Lielā pasaule", mana pirmā grāmata un līdz šim vienīgais "klasiskais" romāns, strukturāli ir veidots kā atsevišķu ainu apkopojums. Tolaik man vienkārši bija vieglāk saskaldīt grāmatas apjomu īsākās daļās un strādāt ar fragmentiem, lai tad mēģinātu sašūt tos kopā. Tā bija tāda kā miniatūrista vai UDHS (izkaisīta, nejauša un haotiska) domāšana, ar ko šobrīd man labāk izdodas tikt galā. Ar "Marijas stāstu" pirmoreiz bija sajūta, ka spēju uztvert un apdomāt visu darba kopumu, ne tikai atsevišķas tā daļas.
Tomēr stāsti un miniatūras man joprojām patīk, jo tā ir eksperimentiem parocīgāka forma, turklāt īsais apjoms ļauj tos izstrādāt daudz rūpīgāk nekā romānu. Turklāt daudzas no idejām, kas man ienāk prātā un liek aizrauties, nebūtu prātīgi izstiept uz divsimt trīssimt lappusēm. Tāpēc arī nākotnē plānoju rakstīt gan romānus, gan stāstus, par ko jau iepriekš atvainojos izdevējam un tiem lasītājiem, kas alkst pēc garākiem darbiem.
Ko par tavu literatūru domā tava sieva? Viņa taču arī ir saistīta ar grāmatniecību.
Jā, viņa vada nelielu izdevniecību Anglijā, "The Emma Press", taču latviski pagaidām vēl brīvi nelasa un manus darbus lielākoties zina no atstāstiem un fragmentu tulkojumiem. Mēs arī mēģinām nodalīt privāto un profesionālo dzīvi, tāpēc jau attiecību sākumā izlēmām literatūrā nesadarboties un joprojām pieturamies pie šīs vienošanās.
Protams, arī viņai bija jautājumi par "Marijas stāsta" autobiogrāfiskumu, bet tas bija attiecību sākumā, kad rakstīju romāna pirmo versiju. Tā kā pēc tam izveidojām ģimeni, varu tikai pieņemt, ka manas atbildes nebija pārāk satraucošas. Un mans privātais "es" jebkurā gadījumā ir ļoti atšķirīgs no tiem tēliem, kurus pielaikoju literatūrā vai dažādās sabiedriskās situācijās.
Vai tu seko līdzi latviešu literatūrai un kolēģu veikumam? Pastāsti par saviem iespaidiem. Kāda ir tā latviešu literatūra šobrīd?
Jā, "Latvian Literature" (platforma, kas izveidota ar mērķi veicināt latviešu literatūras eksportu. – Red.) darba dēļ man sanāk lasīt lielu daļu no pēdējos gados iznākušās literatūras, varbūt vienīgi t. s. žanru literatūru mazāk, nekā gribētos. Priecājos, ka autori ir mazliet atkāpušies no vēsturiskajiem romāniem, un pieņemu, ka drīz sekos arī neliela pretreakcija autobiogrāfiskajiem vēstījumiem. Lai cik labi uzrakstīti būtu Svena Kuzmina "Brīvībene", Ingas Žoludes "Tēvs", Annas Auziņas "Mājoklis", kā arī Andra Kalnozola drīzumā gaidāmie "Zobi" un Rvīna Vardes un Elizabetes Lukšo-Ražinskas stāsti, nebrīnīšos, ja lasītājiem drīz iestāsies neliels pārsātinājums.
Šo pretreakciju sevišķi gaidu no jaunajiem autoriem, jo ir bijis pārsteidzoši maz prozas no deviņdesmitajos gados dzimušajiem rakstniekiem, kuriem tagad vajadzētu sākt sevi pieteikt aizvien skaļāk. Iespējams, vēlāk daļa no talantīgajiem jaunajiem dzejniekiem izmēģinās spēkus prozā, bet šobrīd ir sajūta par nelielu pārrāvumu, jo no divtūkstošajos gados dzimušās paaudzes jau esam iepazinuši Zinti Silu un Gustu Ābeli. Tā ka gaidu jaunas balsis, kas mani apklusinās un aizslaucīs projām.
Vai Vilis Kasims lasa dzeju?
Daudz mazāk, nekā gribētu, parasti tikai atsevišķas dzejas publikācijas internetā. Ikdienas dzīvē man īsti nav izdevies atrast vietu dzejai, jo lielākoties vēlos to lasīt lēni, pārlasot un iegrimstot, taču šobrīd nav daudz laika, kad tas būtu iespējams. Esot LALIGABAS žūrijā, turēju pa dzejas krājumam katrā istabā, lai pieķertos tam, piemēram, ēdiena gatavošanas starpbrīžos, bet arī tas tagad nav īsti iespējams.
Dažreiz dzirdu, ka bērnu audzināšana tev sagādā dažādus radošus pārsteigumus. Vai ir kādi jaunumi no tavas aktīvi augošās meitiņas?
Pēdējais, kas nāk prātā – kādudien dārziņā, gatavojoties promiešanai, meitiņa palūdza uzcelt uz palodzes, lai paskatītos uz spēļu laukumu, kur dzīvojās iepriekšējos divos gados. "Man tur ļoti patika," viņa mazliet skumīgi noteica, un es pirmoreiz meitas balsī saklausīju nostalģiju. Bija savādi to dzirdēt nepilnu četru gadu vecumā, kad atmiņas visbiežāk ir plūstošas un ļoti īslaicīgas, vēl jo vairāk tāpēc, ka viņa neko tamlīdzīgu nav teikusi par, piemēram, laiku pirms brālīšu piedzimšanas. Tas šķita kā vēl viens apliecinājums viņas iekšējā stāsta tapšanai, tāds solis ceļā uz pieaugšanu, par kuru parasti nedomājam.
Mans garstāsts "Atvaros" lielā mērā bija par nostalģijas bīstamo vilinājumu, un es gribētu kaut kad atgriezties pie šīs tēmas, jo neliekas, ka tur izdevās gana labi to izvērst. Ja atradīšu sajūtām piemērotu formu, tajā noteikti atbalsosies arī meitas vārdi un visa aina ar pagātni, kas atklājas neaizsniedzama otrpus stiklam.
Ja tu varētu būt romāna varonis, kas tu būtu?
Man jau liekas, ka mēs visi esam paši savu domās risināto romānu varoņi, un es nezinu, vai gribētu to mainīt pret vietu cita autora rakstītā darbā. Taču grāmatās man vieglāk ir identificēties ar naiviem tēliem, kas ir iegrūsti tikai aptuveni saprotamā pasaulē, ar kuru viņiem jāmēģina sadzīvot. Kā Sančo Pansa, piemēram, vai Šveiks, kurš arī lielākoties bija vērotājs, tāda kā prizma, caur kuru lasītājam atklājās realitāte. Tādu lomu pieņemt man ir vieglāk nekā aktīva pasaules veidotāja vietu, jo mums lielākoties ir minimālas iespējas kaut ko būtiski mainīt apkārtējā īstenībā, tāpēc es izvēlos to uzlūkot bez pārliecīgas iesaistīšanās, lai tad izfiltrētu iespaidus caur savu uztveri un nodotu tos tālāk.
KONTEKSTS
Grāmatu izdevniecība "Latvijas Mediji" darbu sāka 1998. gadā ar latviešu rakstnieka Vladimira Kaijaka romānu "Enijas bize". Oriģinālliteratūra allaž ir bijusi izdevniecības galvenais stūrakmens un veiksmes stāsts. Vairāki romāni saņēmuši "Lielo lasītāju balvu". Šodien izdevniecība "Latvijas Mediji" piedāvā oriģinālo un tulkoto literatūru, vēsturi un dokumentālo literatūru, praktiskās grāmatas, gadagrāmatas, kalendārus, bērnu grāmatas. Katru gadu izdevniecība lasītāju rokās nodod vairāk nekā 100 dažādu nosaukumu darbus.
Jaunākās grāmatas meklē izdevniecības veikalā šeit.
Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, X, Bluesky, Draugiem vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu.
Pieraksties LASI.LV redaktora vēstkopai šeit.
Pieraksties un reizi nedēļā saņem padziļinātu LASI.LV galvenā redaktora aktuālo ziņu, kompetentu viedokļu un interesantāko interviju apkopojumu.
![Helmuts Petrovičs un "Rīgas ekselences juniori" sezonas sākumā uzlidojuši krietni augstāk, nekā gaidīja Latvijas basketbola sabiedrība.](https://media.lasi.lv/media/cache/lasi_article__card__xl__jpeg/uploads/media/image/202610301010256ae450f154643.jpg.jpeg "Helmuts Petrovičs un "Rīgas ekselences juniori" sezonas sākumā uzlidojuši krietni augstāk, nekā gaidīja Latvijas basketbola sabiedrība.")
![Apzinoties, ka sludinājumi par neeksistējošiem īpašumiem, krāpšana, uzdodoties par citu personu, un prasībām neatbilstoši naktsmītņu piedāvājumi var kaitēt platformas lietotājiem, EK pārbaudīs, vai "Booking.com" ir pienācīgi identificējis un izvērtējis riskus, kas saistīti ar nelegāla satura izplatīšanu.](https://media.lasi.lv/media/cache/lasi_article__card__xl__jpeg/uploads/media/image/20261030_LA-020.jpg.jpeg "Apzinoties, ka sludinājumi par neeksistējošiem īpašumiem, krāpšana, uzdodoties par citu personu, un prasībām neatbilstoši naktsmītņu piedāvājumi var kaitēt platformas lietotājiem, EK pārbaudīs, vai "Booking.com" ir pienācīgi identificējis un izvērtējis riskus, kas saistīti ar nelegāla satura izplatīšanu.")
![Edgars Bergholcs aktīvāk iesaistījies Nacionālā stadiona projekta jautājumā. Ņemot vērā viņa pārstāvētā politiskā spēka "Apvienotais saraksts" pārliecinošo uzvaru Saeimas vēlēšanās, var sagaidīt futbola sabiedrībai ilgstoši sāpīgās tēmas straujāku virzību.](https://media.lasi.lv/media/cache/lasi_article__card__xl__jpeg/uploads/media/image/202610290757506ae2e05e2b536.jpg.jpeg "Edgars Bergholcs aktīvāk iesaistījies Nacionālā stadiona projekta jautājumā. Ņemot vērā viņa pārstāvētā politiskā spēka "Apvienotais saraksts" pārliecinošo uzvaru Saeimas vēlēšanās, var sagaidīt futbola sabiedrībai ilgstoši sāpīgās tēmas straujāku virzību.")
