Edgars Rinkēvičs savā gadumijas uzrunā atgādināja par subjektīvo laika izjūtu, pieminot, ka ir cilvēki, kuriem gads "paskrējis nemanot". 

Lai gan neapšaubāmi ir cilvēki – kā Rinkēvičs arī piezīmēja –, kuriem "dienas vilkušās", kopumā mūsdienu pasaules kopīga iezīme ir informatīvais troksnis, nebeidzama ņirboņa, kas vieniem iet pie sirds, citus – nogurdina. Lai kā būtu, retais apšaubīs, ka, ja vien apzināti neizvēlas noslēgšanos no informācijas plūsmām, ziņu ir ļoti, ļoti daudz. Tik daudz kā nekad.

Āķis ir apstāklī, ka, atvainojos par neveiklu vārdu spēli, šī jaunumu gūzma nav nekāds jauns fenomens, kā mums labpatīk domāt. Garāks citāts no Roberta Bērtona darba "Melanholijas anatomija" 

(1621.), kurš runā par 17. gadsimta sākumu. "Nav tādas dienas, kad es nedzirdētu jaunas vēstis – parastās baumas par karu, nelaimēm, ugunsgrēkiem, plūdiem, laupīšanām, slepkavībām, slaktiņiem, meteoriem, komētām, brīnumiem, spokiem, ieņemtiem ciemiem vai aplenktām pilsētām Francijā, Vācijā, Turcijā, Persijā, Polijā un vēl citur. Neskaitāmu zvērestu, ultimātu, apžēlošanu, pavēļu, lūgumu, tiesvedību, likumu, uzsaukumu, sūdzību juceklis – mēs to visu dzirdam ik baltu dienu. Un nav tādas dienas, kad nebūtu jaunu grāmatu, pamfletu… jaunu paradoksu, viedokļu, sektu, ķecerību.