Laiks, kad varējāt tikai no malas vērot notiekošo Ukrainā, varbūt pārdzīvot par mums, ir beidzies. Daži no jums varbūt to visu jau paredzēja, daži sapratuši šīs pārmaiņas tikai šodien – tagad tam vairs nav nozīmes. Galvenais ir saprast, kas mums visiem jādara tālāk.

Tāpēc sāksim ar, iespējams, pašu svarīgāko, kas jāapspriež – pasaules kārtības jēdzienu. Vienkārši sakot, spēku sadalījumu pasaules politikā. Nav laika un nepieciešamības runāt par to, cik reizes un kā tieši šī kārtība ir mainījusies. Pietiks, ja atgriezīsimies pie 1945. gada Jaltas konferences, kurā trīs uzvarētājvalstu līderi lēma par pēckara pasaules nākotni. Jaunās pasaules kārtības izveidošana noslēdzās 1945. gada 2. augustā Potsdamā, kur tika pieņemti galīgie lēmumi – vismaz uz vairāk nekā četrām desmitgadēm. Tad sākās vēstures grāmatās ierakstītais Aukstais karš. Šī ēra beidzās 1991. gadā līdz ar PSRS sabrukumu un bipolārās konfrontācijas noslēgumu.

Pasaules kārtība vēl kādu laiku turpināja pastāvēt, balstoties uz Jaltas–Potsdamas starptautisko attiecību sistēmu. 

Pat vienpolārā pasaulē ASV spēja uzturēt mieru un stabilitāti – reizēm ar spēku, reizēm ar naudu, bet pasaule dzīvoja stabilā sistēmā. 

Tas notika pat apstākļos, kad pasaulē arvien vairāk valstu šķietami pašas izvēlējās savu nākotni.

Pagrieziena punkts

Viss mainījās 2007. gada 10. februārī, kad Krievijas prezidents Putins