"Viss ir skaisti, ja vien te arī cilvēkus cienītu," Ašgabatas pompozās arhitektūras apskatē secina brīvdomīgā Jūlija Frolova. Viņu iepazīstu kā misionāri ar ģitāru un asprātīgu, skaidri domājošu cilvēku, kas vienlīdz labi pazīst divas postpadomju diktatūras – Baltkrieviju un Turkmenistānu. 

Šajā visslēgtākajā un pārsteidzošākajā bijušās PSRS republikā viņa ir ieradusies jau piecpadsmito reizi un Vatikāna katoļu misijā aicina lūgt par Turkmenistānas zemi. Kuluāros piebilstot – par "dekomunizāciju".

Lidot uz autoritāru valsti ir īpašs piedzīvojums. Ir vajadzīga caurlaide – vīza vai imigrācijas dienestu oficiāls apliecinājums, ka tāda būs. Šo svarīgo "depešu" sāk pieprasīt jau savienoto reisu sākumā – man Rīgā, Jūlijai un Ireušam Frankfurtē. Satiekamies Stambulā, kur viens otru ievērojam. Ašgabatas reiss atšķiras ar tālākiem izlidošanas vārtiem un noslēgtu telpu pasažieriem. Tie atpazīstami kā pēc īpašajiem apģērba aksesuāriem, tā spriedzes un padevības sajaukuma cilvēkos. 

Stambulā ir vēls vakars, dokumenti jau pārbaudīti vairākkārt, kad pie izbraukšanas vārtiem parādās divas īpaši skaistas jaunavas un ar čekistu stingrību sejā atkal pieprasa uzrādīt varas atļauju iebraukt. Jaunpienākušie pasažieri nevar tikt viņām garām, bet daļa no sēdošajiem paši skrien atrādīties. Man ar šiem dokumentiem jau bijis tik daudz stresa, ka mierīgi dzeru kokteili un netaisos kustēties. Lai daiļās uzraudzes pašas nāk! Ar līdzīgu mieru izturas divi uzreiz pamanāmi ceļinieki – smaidīgs vīrs katoļu priestera tērpā un viņu pavadošā sieviete. Tā ir Jūlija, kas no masas atšķiras ar smaidu un pašcieņu. Mēs nekur neskrienam, bet ar pacietību un humoru pieņemam situāciju. Galu galā drošībnieces pienāk pašas un kāroto zīmogu uzspiež ar skaļu klikšķi.