Rīgā ierodas Volodimirs Zelenskis. Šī ir tā reize, kad neviļus – bez apnikuma sajūtas vai īgnuma – jājautā: ko jaunu mēs viens otram varam pateikt? 

Latvija un vēl citas valstis Rietumos ir ne tikai vārdos, bet arī darbos salīdzinoši skaidri paudušas savu atbalstu Ukrainai, un Ukrainas līderi to zina. Par ko mēs varam domāt un runāt kara trešajā gadā papildus tam, kas jau izrunāts un pārdomāts?

Dažas tēzes

Nepārspīlējot Baltijas valstu ietekmi Eiropā, ir reizes, kad Ukrainai mūsu starpniecība ir noderīga, jo, pieļauju, ir situācijas Ukrainas attiecībās ar Poliju, Ungāriju vai Slovākiju, kad ir jāmeklē kompromisi, bet to "pa taisno" darīt ir grūtāk. Mēs kā Eiropas Savienības un NATO dalībvalstis varam ar, teiksim, Viktoru Orbānu objektīvi runāt no citām pozīcijām nekā Ukraina, kura nav nedz ES, nedz NATO dalībvalsts. Ukraina, protams, var apelēt pie veselā saprāta un empātijas, bet ar dažiem personāžiem noderīgāk ir runāt naudas plūsmām un balsojumiem abām pusēm kopīgas kaulēšanās struktūras ietvaros.