Vēsturi raksta uzvarētāji. Tagad uzvarējusi Azerbaidžāna. Kaukāza vēstures grāmatās rakstīs, ka nedrīkst uzticēt starpnieka vai miera uzturētāja lomu Krievijai, arī par to, kā iemācīties sagaidīt pareizo brīdi teritoriālo problēmu atrisināšanai ar kaimiņiem. Pirmkārt jau Gruzijā un Moldovā, vienlaikus nostiprinot savu armiju.

Pirms daudziem gadiem pabiju Frankfurtes grāmattirgū. Trīs Dienvidkaukāza valstu paviljoni atradās līdzās. Visvairāk atmiņā palikusi apmeklētāju neizpratne par diviem izdevumiem ar vienādu nosaukumu abu valstu Armēnijas un Azerbaidžānas paviljonos. Abām grāmatām angļu valodā bija vienāds nosaukums “Šuša”. Tās bija armēņu un azerbaidžāņu versijas par šīs senās pilsētas vēsturi. Saprotams, ar Karabahas vēsturi. Vai arī Arcahas pagātni, saucot reģionu armēņu nosaukumā.

Pamēginiet noskaidrot Karabahas/Arcahas piederību un jūs apjuksiet. Tādēļ, ka tas attiecas uz laiku, par kuru rakstīja Strabons un Plutarhs. Par seno Urartu caristi, kuras daļa bija šī zeme.

Pēc Urartu bija Kaukāza Albānija, arābu, mongoļu–tatāru, tjurku un persiešu valdīšana, romiešu ekspedīcija. Visi atstāja savas pēdas. Kā vienoties par to, kas notika tik sen?

Vienkāršāk šo rēbusu atrisināt šādi – armēņi šeit dzīvojuši vienmēr. Azerbaidžāņu senči, lai arī atšķirīgi dēvēti, arī.

Visi kaimiņi strīdās, vienmēr. Taču asinsatriebība un etniska nesaprašanās Karabahā/Arcahā tika ieviesta daudz vēlāk. Attiecības īpaši pasliktinājās tieši Krievijas valdīšanas laikā. Krievija allaž mācējusi visus sanaidot ar visiem, lai beigās ierastos kā “atbrīvotāja” un “miera uzturētāja”. Par savu sovjetizāciju Dienvidkaukāzam “jāpateicas” tieši Karabahai. 1920. gadā armēņi un azerbaidžāni tā saķērās par šo zemi, ka neizrādīja nekādu pretestību sarkanajai armijai, kas vispirms sagrāba Baku, tad Erevānu, beigās jau 1921. gadā arī Gruziju.