Latvijas Zinātņu akadēmija (LZA) šogad Jāņa Endzelīna vārdbalvu piešķīrusi LZA akadēmiķei, valodniecei, dialektu un izlokšņu pētniecei, ģeolingvistei Annai Stafeckai. 

Sarunā ar dialektu pētnieci, kura ir pazīstama ne tikai Latvijā, bet arī Eiropā un pasaulē, "Latvijas Avīze" uzzināja ne tikai par dialektu un valodu līdzību, bet arī par pētījumu nozīmi šodien; par to, kā dialekts dod iespēju uzzināt savu identitāti. Izrādās, ka Latvijā vēl joprojām var saklausīt simtiem izlokšņu, to rāda arī "Latviešu valodas dialektu atlants", kurā atspoguļoti daudzu valodas parādību izlokšņu varianti, dažus no tiem nav pat iespējams ietilpināt vienā kartē.

Ko pēta ģeolingvistika?

A. Stafecka: Tradicionālais uzskats pauž, ka ģeolingvistika ir valodniecības apakšnozare, kura pētī valodu un dialektu ģeogrāfisko izplatību. Tomēr dialektu izplatība ir tikai viens no ģeolingvistikas pētīšanas objektiem, plašākā nozīmē ģeolingvistika ir zinātne par valodu ģeogrāfisko izplatību, tātad – ne tikai dialektu, bet arī valodu, to statusa, politiskajiem, ekonomiskajiem aspektiem. Būtībā 

ģeolingvistika ir starpdisciplināra nozare, tā cieši saistīta ar citām valodniecības nozarēm, arī ar ģeogrāfiju, vēsturi, kultūrvēsturi, etnogrāfiju un citām. 

Ģeolingvistika saistīta ar ģeolingvistisko atlantu veidošanu, jo tajos atspoguļojam gan fonētiskās, gan morfoloģiskās parādības, protams, arī dažādu vārdu izplatību, leksiku. Ja uz kartes atzīmētu vien valodas parādības, tā būtu ģeolingvistika, taču nozares pārklājas – ja tai pašā areālā ko interesantu būs atraduši arheologi, etnogrāfi vai vēsturnieki, tālāk var pētīt jautājumus, kas saistīti ar tautas etnoģenēzi un vēsturi, arī etnogrāfiju un antropoloģiju.