Vasaras vidū, sveicot ar Cildinājuma rakstu Latvijas Universitātes (LU) Akadēmiskās bibliotēkas ilggadējo direktori Ventu Koceri, Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs uzsvēra, ka ievērojamā kultūrvēsturniece un bibliotekāre ir patiesa Latvijas kultūras vēstniece. 

Jau vairāk nekā 25 gadus Ventas Koceres pārziņā ir ne vien Baltijā vēsturiski senākā un bagātīgākā bibliotēka, bet pēc direktores iniciatīvas izveidots arī Starpnozaru pētniecības centrs un Starpkultūru dialoga centrs. Par savējo Ventu Koceri sauc arī ukraiņi, jo, lai gan kopš pilna apjoma kara sākuma Ukrainā mūsu valstī radušies lielāki un mazāki Ukrainas atbalsta centri, viens no tiem pastāv jau divdesmit gadu. Latvijas Universitātes Akadēmiskajā bibliotēkā tam piemērotā telpa gan nav ļoti plaša, bet centra garīgā ietekme un mierinājums plūst pār ukraiņu kara bēgļiem un dod zināšanas latviešiem.

Septembra sākumā darbu uzsācis apvienotās Latvijas Universitātes bibliotēkas direktors Uldis Zariņš, kurš īstenos abu esošo LU bibliotēku – LU Bibliotēkas un LU Akadēmiskās bibliotēkas – konsolidācijas procesu. Laiks rādīs, kāds būs Ulda Zariņa devums, bet šobrīd "Latvijas Avīze" sarunājas ar Ventu Koceri – par viņas ceturtdaļgadsimtu LU Akadēmiskās bibliotēkas vadībā.

Kā aizsākās jūsu draudzība ar ukraiņiem?

V. Kocere: Gadiem ilgi stāstot par Ukrainu, vienmēr minu, ka tur esmu bijusi ļoti daudz reižu, bet nesen tās arī saskaitīju – kopumā Ukrainā esmu ciemojusies 52 reizes. Protams, daudzi bijuši ceļojumi, bet īpaši interesējos par Pirmā pasaules kara laika latviešu bēgļu likteņiem. Piemēram, lielākajā latviešu centrā Harkivā mita ap 20 tūkstošiem latviešu bēgļu, latviešu valodā pat tika izdots laikraksts "Atvase".