Latvijas Nacionālajai kultūras mantojuma pārvaldei (NKMP) šis gads ir zīmīgs – pirms 100 gadiem, 1923. gadā, tika likti pamati Latvijas valsts kultūras mantojuma pieminekļu aizsardzības sistēmai, jo darbu sāka NKMP tālā priekštece Pieminekļu valde, bet tā paša gada jūnijā Saeima pieņēma likumu par pieminekļu aizsardzību. Šogad NKMP sākusi kategorizēt pieminekļus pēc jaunas sistēmas, jo, kā teic pārvaldes vadītājs, arhitekts Juris Dambis, vecā varējusi izraisīt pārpratumus, turklāt pienācis arī laiks pamatīgi pārskatīt līdzšinējos pieminekļu sarakstus. "Pieminekļu atbirums īstenībā bija ļoti mazs," intervijā saka J. Dambis.

Agrāko valsts un vietējās nozīmes pieminekļu vietā aizsargājamo pieminekļu sarakstā nu ir trīs kategorijas: valsts, reģionālie un vietējās nozīmes. Kāda daļa no pieminekļu pulka novērtēta kā mazāk svarīga nekā agrāk?

J. Dambis: Viens no iemesliem, kāpēc NKMP rosināja izmaiņas kultūras pieminekļu aizsardzībā, bija izveidojusies prakse, ka pašvaldības atsevišķas kultūrvēsturiskas vietas un objektus arvien vairāk sāka aizsargāt ar saviem saistošiem noteikumiem, tos nosaucot par vietējās nozīmes kultūrvēsturiskajiem objektiem. Sabiedrībai radās neskaidrības, vai tie ir vietējās nozīmes kultūras pieminekļi no valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu saraksta.

Vēl mums radās pārliecība, ka dalījums valsts un vietējās nozīmes visos gadījumos pietiekami precīzi neizsaka attiecīgā kultūras pieminekļa vērtību. Tāpēc ieviests dalījums trīs vērtību līmeņos, kur vietējās nozīmes kultūras pieminekļu uzraudzība nodota pašvaldībām, bet NKMP nodarbojas tikai ar valsts un reģionālās nozīmes kultūras pieminekļiem.