Francijas prezidenta Emanuela Makrona nesenais paziņojums par iespējamo NATO sauszemes spēku nosūtīšanu uz Ukrainu, īsti gan neatšifrējot, kas ar to domāts, saņēmis ļoti daudz reakcijas. Tomēr kopumā tas vērtējams ar plusa zīmi vairāku iemeslu dēļ.

Pirmkārt mēs vērojam Rietumu politiķa evolūcijas modeli kara apstākļos. Makrons uz pārējo valstu līderu fona ir īpašs gadījums. Otrs tāds piemērs varētu būt Vācijas kanclers Olafs Šolcs, taču viņš nav tik spilgts, tāpēc viņa gadījumā tas nav tik zīmīgi. Atcerēsimies, ko Makrons darīja neilgi pirms Krievijas iebrukuma Ukrainā – devās uz Maskavu, lai tiktos ar Vladimiru Putinu un mēģinātu viņu atrunāt.