"Gan jau viss būs labi". Karstais jūlijs Ukrainā. Reportiera dienasgrāmata

Ja netrūkst spēka un neatlaidības daudz laika pavadīt pie automašīnas stūres, kas ir reportiera darba ikdiena karstos punktos, tad ik dienu iespējams satikt virkni cilvēku, kas daudz pieredzējuši, kam ir ko stāstīt.

Visu uzklausīt nav viegli, jo stāstos daudz nelaimes un ciešanu. Miljoniem cilvēku zaudējuši kādu tuvinieku, īpašumus, kļuvuši par bēgļiem. Patlaban situācija frontē, kā nopratu, šā brauciena pirmo nedēļu pavadot Ukrainā, ir stabili smaga. Tā ironiski izsakās ukraiņu karavīri. Taču nav ne mazāko pazīmju, ka lielākā daļa Ukrainas sabiedrības varētu piekrist nolikt ieročus. Tas šķiet neiespējami.

14. jūlijs

Svētdiena, vēl nav astoņi no rīta. Rīgā, Baldones ielā, pavisam kluss. Drīz piebrauc brālēns Normunds Deksnis. Iekraujam manā auto paciņas ukraiņiem. Jau divus gadus Normunds palīdz slimam skolotājam no Krivijrihas. Daudz paciņu sarūpējusi Irina, kas Latvijā ieradās drīz pēc lielā kara sākuma.

Ielieku mašīnā Dobeles novada Auru mednieku iedotos medījuma konservus, dāvanu Natalkas vecākajai meitai – plašu atskaņotāju, ko sagādājis mūzikas pazinējs Kristaps Kuplais. Viss šķietami paņemts. 

Sākas mūsu ceļš uz Ukrainu. Līdz Kijivai nepilni pusotra tūkstoša kilometru.

Iebraucu Viļņā. Tur man pievienojas Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas pasaulē prāvests Kārlis Žols. Viņa mērķis braucienā – Zaporižjā satikties ar latviešu izcelsmes mācītāju Juriju Jurčiku. Ceļš ved Druskininku virzienā. Ilgi tas ir zaļš, daudzviet var iegādāties gailenes un mellenes. Tāpat kā Latvijā iestājies īsts gaileņu bums. Pats vēl neesmu nogaršojis jauno ražu.

Vakarā Eiropas futbola čempionāta spēle. Tajā sacenšas spāņi ar angļiem. Šoreiz jāiztiek bez skatīšanās. Nevaru saprast, kādēļ par pirmo vietu jāsacenšas, bet trešā tiek noskaidrota, skaitot punktus, ko komandas guvušas visa čempionāta gaitā. Esmu pirms fināla noskatījies vairākas spēles. Labas spēles ar simpātiskām komandām. Taču tā ir pavisam cita Eiropa. Vācu pilsētas ar skatītāju tūkstošiem un alu. Mierīga un zaļa Eiropa. Bet pusotra tūkstoša kilometru attālumā pilnīgi cita realitāte.

Uz vakariņām esam laikā, un zivju krodziņš aiz Augustovas Bjalobžegos mūs mīļi uzņem. Sirsnīgi sasveicinos ar tā īpašnieci Lučīnu, ar ko esmu pazīstams jau vairākus gadus. Šogad pie viņas strādā arī divas ukrainietes. Viena no viņām – Anna – man paspiež roku, kad uzzina, ka regulāri vedam palīdzību uz Ukrainu.