Žurnālisti māk rakstīt, bet karavīri pārzina ieročus – tas, šķiet, ir patiess apgalvojums. Tikai katrs atrodas savā amatā un dara atbilstošu darbu. Kā vieni, tā otri, noteikti lielākā viņu daļa, ir savas zemes patrioti. Tie visi dara vienu darbu – rūpējas par Latvijas drošību katrs savā lauciņā. 

Tas sakāms arī par medijiem, jo drošība valsts informatīvajā telpā tāpat īpaši nozīmīga. Neiespējami iedomāties situāciju, kurā bruņotie spēki aizstāv valsti, bet mediji par to neliekas ne zinis. Gluži vienkārši – televīzija, radio, avīzes un citi mediji ir daļa no tā saucamās kritiskās infrastruktūras, kurai sevišķi liela loma dažādu krīžu, tajā skaitā kara, gadījumā. Vai par to nāktos vēl runāt un diskutēt? Mediju un spēka struktūru sadarbībai, it īpaši šajos saspringtajos laikos, vajadzētu būt daudz ciešākai un pretimnākošai, taču tā nav. Kur meklējami atbildīgie – nav noslēpums – tā nav žurnālistu nolaidība. 

Spriežot pēc vairāku kolēģu teiktā, nākas stipri vien šaubīties, vai otra puse – Iekšlietu resors un bruņotie spēki – kā nākas saprot nacionālo mediju nozīmi. 

Ja nacionālā līmeņa TV pārstāvis stāsta, ka viņu žurnālistiem nav bijis iespējams doties un apskatīt valsts robežu, tā, maigi izsakoties, ir netālredzība. Tātad Latvijas žurnālisti nav pielaisti pie savas valsts robežas, bet, aizbraukuši uz Lietuvu, tur varējuši doties gluži mierīgi.