Recenzija. Muzikālas variācijas par meistaru un mācekļu tēmu

Ideja par koncertprogrammām, kuru būtība ietverta frāzē "meistari un mācekļi", ir labi pārbaudīta – atskaņotāji pie tās dažādos salikumos atgriežas regulāri. Un tagad šis princips likts pamatā cikla "LNSO kamermūzika" jaunās sezonas pirmajam koncertam 2026. gada 15. oktobrī Kongresu namā – ar zīmīgu modifikāciju, jo pieteikums skan "Meistars un meistars".

Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra mākslinieku paustā doma ir nepārprotama – Bendžamins Britens gan guvis daudz lielāku slavu nekā viņa skolotājs, taču Frenka Bridža opusi vienalga liekami līdzās Britena partitūrām. Un šāda izvēle arī atstāja harmonisku iespaidu – Frenka Bridža "Allegro appassionato" altam un klavierēm, "Melodija" čellam un klavierēm un "Fantāzijkvartets" vijolei, altam, čellam un klavierēm radīti tad, kad komponistam bija ap 30 gadu, Bendžamina Britena "Elēģija" altam, svīta vijolei un klavierēm, "Temporālās variācijas" obojai un klavierēm un "Fantāzijkvartets" obojai, vijolei, altam un čellam pārstāv vēl jauneklīgāku autoru (17 līdz 23 gadi), līdz ar to skolotāja un audzēkņa pasaules uztvere šeit sasaucas; abu "Fantāzijkvartetu" nosaukums atgādina par Šūmaņa "Fantāzijskaņdarbiem", tādējādi te būtu norāde uz romantismu, tomēr Britens jau pašos agrīnākajos darbos raugās arī uz laikmetīgāku izteiksmi.

Daudzsološs arī interpretu sastāvs. Skaidrs, ka pianistes Elīnas Bērtiņas klātbūtne ir pašsaprotama, jo tieši viņa savulaik atskaņoja Britena klavierkoncertu. Līdzīgi ar obojistu Egilu Upatnieku, jo obojas tembrs Britenam ir patiesi tuvs – "Fantāzijkvartets" un "Temporālās variācijas" nebūt nav vienīgie piemēri. Trīs pārējie kamermūziķi – vijolnieks Andrejs Jegorovs, altists Pēteris Trasuns un čelliste Emma Aleksandra Bandeniece – gluži tāpat atšķirīgās variācijās un līdztekus kontrastainām soloepizodēm iekļāvās vienotā ansambļa priekšnesumā.

Viegli gan viņiem neklājās – lai gan pa visu lielo Kongresu nama zāli izkliedētā publika šķita daudzskaitlīgāka par klausītājiem iepriekšējos koncertos Mūzikas namā "Daile", tas nekādi nerisina problēmu, ka arī Kongresu nams kamermūzikai nav piemērots. Vijolnieks pūlējās, altists pūlējās, un čelliste tāpat, un viņi guva vērā ņemamus panākumus, tomēr tas bija ne tikai dabisks interpretācijas plūdums, bet arī cīņa ar akustiku. Kongresu nama telpa ir pretimnākošāka pūtējiem un pianistiem, un tas tikai padziļināja prieku, ko sniedza Egila Upatnieka spēle, kura atkal izcēlās ar apbrīnojami izlīdzinātām kantilēnām un obojas toņa skaistumu. Turpat arī otrs gandarījums – programmas gaita apstiprināja iepriekšzināmo priekšstatu par Elīnas Bērtiņas meistarību (kas par piesitienu), kur pianistiskās artikulācijas prasmes apvienojās ar dramaturģiskās arhitektonikas izpratni un gaumes izjūtu.

Vai šāda līmeņa gandarījumu deva arī pati mūzika? Ne gluži – izteiksmīgas interpretācijas spēj radīt ļoti labu iespaidu par Frenka Bridža daiļradi, un tā notika arī 15. oktobrī, tomēr par ģēniju viņu neviens nesauc, turpretī Britena izcilība balstās ne jau nu uz viņa agras jaunības kamerdarbiem, bet gan uz viņa lielajām operām. Jāteic, ka arī no Britena skolotāja opusiem vēl ir daudz ko atskaņot – katrā ziņā muzikologi pauž, ka vēlāk Frenks Bridžs kļuva ekspresionistiskāks –, bet pašu programmas ideju var turpināt daudzos un dažādos variantos. Doma par salikumu "Maksimilians Šteinbergs un Dmitrijs Šostakovičs" vai arī vēl odiozāko apvienību ar Šostakoviča skolnieci Gaļinu Ustvoļsku varbūt ir ekscentriska, taču obojas tembra rosinātās apceres par tēmu "Meistars un meistars" jeb "Ādolfs Skulte un Imants Kalniņš" gan iespējams īstenot katrā laikā.

Nākamajā vakarā – Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas simfoniskā orķestra sezonas atklāšanas koncerts augstskolas Lielajā zālē. Ar pieteikumu "Diriģē jaunie!", kas orķestra programmās pašsaprotamu iemeslu dēļ atkārtojas regulāri, un šoreiz, tāpat kā 5. martā, pie diriģenta pults stājās Artūrs Plaudis (Johannesa Brāmsa "Traģiskajā uvertīrā"), Svjatoslavs Ustenko (Riharda Vāgnera uvertīrā operai "Rienci"), Jurģis Rāts (uvertīrā Vāgnera "Nirnbergas meistardziedoņiem") un Sintija Šteinkopfa (Aigara Raumaņa opusā "Satikt Tevi" koklei un kamerorķestrim un Jevgeņija Levitasa koncertā sitaminstrumentiem un stīgu orķestrim). Jāatzīst tomēr, ka pāris mēnešu laikā nekāds principiāls progress nav gūts – visu četru diriģentu interpretācijas vienalga pamatā saistīja tieši tajos brīžos, kad pati mūzika ir suģestējoša, taču citkārt izgaismojas zināmas problēmas ar žestu precizitāti un orķestra spēles saliedējumu, kas atkarīgs tieši no diriģenta. Īsi sakot – iesāktais jāturpina, jo diriģentu būvētā muzikālā forma izklausījās visnotaļ konstruktīva, un skaņurakstā ietverto saturu orķestra mākslinieki atklāja aizrautīgi, kur vismaz stīgu grupai piemita pienācīgs tembrāls iedzīvinājums.

Ja reiz mācekļi raksturoti, kuri šajā koncertā vēl bez Riharda Vāgnera saucami par meistariem? Te laikam būšu piesardzīgs – jo, lai gan Jevgeņija Levitasa opuss uzrakstīts pietiekami profesionāli un tēlaini, šādu partitūru pasaulē daudz, savukārt citādi kolorītajā un spilgtajā Aigara Raumaņa koncertskaņdarbā par labu būtu nācis kāds kontrastējošāks pavērsiens. Galu galā jāsecina, ka interpretu vidū šoreiz visvairāk uzrunāja tieši solisti – kas, bez šaubām, atstāj vislabāko pārliecību par abu jauno mūziķu pedagogiem un par Latvijas sitaminstrumentu vai kokles spēles skolu kopumā. Precīzāk – 16. oktobrī Matīss Skarevičs bija nācis klajā ar pārdomātu, izkoptu un stabilu lasījumu marimbai un daudzām citām perkusijām rakstītā skaņdarba solopartijai, savukārt Enijas Bivālovas spēlētā koncertkokle veidoja teicamu saskaņu ar diriģentes un orķestra sniegumu, kas vienlaikus liecināja arī par pašas solistes priekšnesuma spožākajiem rakursiem. Gaidīšu nākamos koncertus un interpretācijas, gaidīšu arī citu latviešu komponistu iniciatīvas.