Juris Alberts Ulmanis: "Asiņaino graudu" tranzītam jāliek punkts

Krievijas "asiņaino graudu" tranzīta lieta jau vairākus mēnešus skarbā formā demonstrē, ka liela nauda un "lielā politika" spēj iemīt dubļos un nosmacēt viscēlākos ētikas principus. Loģiski domājoša cilvēka skatījumā ir absolūti pašsaprotami, ka kara laikā ienaidniekam nepalīdzam. Taču mēs piektajā gadā kopš visaptverošā iebrukuma Ukrainā joprojām turpinām "uzbarot" Krievijas kara mašīnu.

Satiksmes ministrija aplēsusi, ka graudu tranzīta apturēšana Latvijas transporta nozarei nestu 290 miljonu eiro zaudējumus gadā, un varam tikai iztēloties, cik daudz no šīm kravām nopelna Kremlis. Es ļoti labi saprotu premjera argumentus, ka uz Krievijas graudiem sankcijas neattiecas, ka tos iegādājušies rietumvalstu uzņēmumi un ka tranzīta sabotēšana novestu pie tiesvedības un miljonos mērāmiem sodiem, ko Latvijas sabiedrība šā brīža izaicinošajos ekonomiskajos apstākļos nevar atļauties. Arī atņemt trešdaļmiljardu eiro Latvijas tautsaimniecībai un atdot tos kādai citai valstij, kas būs gatava vest graudus, ir smagi. Un tomēr. Turpinot graudu tranzītu, mēs nostādām Latvijas sabiedrību ārkārtīgi neērtā, divkosīgā situācijā.

Juris Alberts Ulmanis.

Foto: Foto no privātā arhīva.

No vienas puses, mēs esam dedzīgi Ukrainas brīvības cīņu aizstāvji. Skaļi un uzstājīgi atbalstām ukraiņus globālajā politiskajā arēnā, piešķiram viņiem naudu no valsts budžeta, un arī iedzīvotāji brīvprātīgi ziedo līdzekļus un noderīgas lietas Ukrainas aizstāvjiem. Piecu gadu laikā Latvijas iedzīvotāju sarūpētos sūtījumus esmu vedis uz Ukrainu desmitiem reižu un redzu, cik ļoti cilvēkiem rūp ukraiņu liktenis. Daudzi ziedotāji it nemaz nav pieskaitāmi turīgajiem, taču viņi ir gatavi atdot visu, ko var atļauties, lai netaisnīgu iebrukumu piedzīvojušajiem kaimiņiem nebūtu jānonāk Maskavas jūgā.

No otras puses, mēs palīdzam Krievijai pa mūsu dzelzceļiem nogādāt ostās un notirgot Rietumiem graudus, kuru vidū, iespējams, ir arī Ukrainas teritorijā nolaupītie. Turklāt mēs ne tikai turpinām vest labību, bet pat palielinām sadarbības apjomu. Šogad deviņos mēnešos graudaugu tranzīts no Krievijas caur Latviju pieaudzis 2,3 reizes salīdzinājumā ar 2025. gada deviņiem mēnešiem. Tādējādi mēs palīdzam Maskavai gūt vēl vairāk līdzekļu jaunu ieroču ražošanai, ko tie izmanto karalaukā Ukrainas teritorijā. Sanāk, ka mēs vienlaikus palīdzam abām karojošām pusēm. Tas taču ir muļķīgi un nelietīgi vienlaikus.

Kā paskaidrot ziedotājiem, kuri atdevuši ukraiņiem sūri grūti krāto naudu vai pat ģimenes automašīnu, ka viņu nosūtīto transporta līdzekli uzspridzināja krievu drons, kas faktiski uzbūvēts par naudu, kas iegūta no graudu tirdzniecības? Kā paskatīties acīs šiem ziedotājiem, kad viņi atnes kārtējo sūtījumu ierakumos mītošajiem ukraiņu karavīriem, zinot, ka pa viņiem šaus ar lodēm, kas finansētas no mūsu "asiņaino graudu" tranzīta naudas?

Vēl jo neglītāku mūsu rīcību padara fakts, ka krievi caur mūsu teritoriju nogādā graudus pircējiem droši un mierīgi, kamēr ukraiņu labības kravas, ko kuģi ved pa Melno jūru, regulāri tiek apšaudītas un ne visas sasniedz galamērķi.

Manā ieskatā šie nepilni 800 000 eiro, ko ik dienu iegūst Latvijas transporta nozare, vedot Krievijas graudus, ir asiņaina nauda. Vēl jo mazāk saprotams ir jebkurš reveranss agresoram uz pašmāju zemnieku rēķina. Latvijas lauksaimnieki ražas novākšanas sezonā ne reizi vien ir cēluši trauksmi, ka ostu termināļos un elevatoros kļūst aizvien grūtāk atrast brīvu vietu pašu izaudzētajai ražai, jo infrastruktūru aizņem tranzīta kravas.

Tieši tādēļ esmu gandarīts, ka Latvijas sabiedrība aktīvi iesaistās graudu tranzīta problēmas aktualizēšanā. Sestdien, 7. novembrī, no pulksten 11 Jēkabpilī notiks protesta akcija "Asins graudiem – nē!", kuras mērķis ir panākt Krievijā un okupētajās Ukrainas teritorijās iegūtu graudu tranzīta aizliegšanu caur Latviju. Ja Latvijas politiķi šādu lēmumu nespēj pieņemt paši, tad viņu atbildība ir izdarīt spiedienu uz Eiropas Savienības likumdevējiem, lai noteiktu šādu aizliegumu visa bloka līmenī.

Akcija būs turpinājums šā gada 17. septembrī notikušajam protestam, un tās iniciators ir mans draugs, Ukrainā karojušais lauksaimnieks Gundars Kalve. Šī ir visas sabiedrības, nevis tikai zemnieku akcija, tādēļ apzināti tiek rīkota sestdienā, lai tajā varētu piedalīties ikviens iedzīvotājs. Šis ir īstais brīdis pilsētniekiem un lauciniekiem nostāties plecu pie pleca, lai parādītu, ka Latvijai ir stingrs valstisks mugurkauls un mēs esam gatavi reāli cīnīties par savām vērtībām.

Mums nav jāpalīdz Krievijai. Mums nav tāda pienākuma. Ja viņi ir pārdevuši labību mūsu sabiedrotajiem, tad lai paši meklē veidu, kā to nogādāt klientiem. Un pat ja graudu tranzīta mērķis ir uzspēlēti cēls – pabarot Āfriku, kā to iežēlinoši apgalvo Kremlis, tas var izmantot savas Melnās jūras ostas. No tām ceļš līdz afrikāņu kontinenta krastiem ir nesalīdzināmi īsāks. Šobrīd arī bīstamāks, taču šīs briesmas ir pašu radītas. Izbeidziet karu, un varēsiet graudus brīvi un droši vadāt, kur vien vēlaties.