Braucot pa autoceļiem Marokas dienvidu reģionos, akmeņainajā tuksnesī dažkārt var ievērot dīvainas būves – pamatīgus, pat simt metrus garus betona tiltus nekurienes vidū. Uzmanīgs ceļotājs pamanīs, ka šie tilti celti vietā, kur, iespējams, kādreiz bijusi upes gultne. Uz to netieši norāda daudzie apdzīvoto vietu nosaukumi, kas satur vārdu "vadi". 

Arābu valodā tas apzīmē auglīgu ieleju vai upes gultni. Pavasaros, kad Atlasa kalnos kūst sniegs, dažās no šīm ielejām parādās nelieli strauti. Un tomēr to niecīgie izmēri un īslaicīgums (vasaras beigās ūdens tērcītes vietā jau zaļo zāle un ganās aitas) nav samērojami ar grandiozajiem tiltu izmēriem. Ja jūs pajautātu vietējiem iedzīvotājiem, vai viņi kādreiz ir redzējuši ūdens straumi, kas pilnībā piepilda visu upes gultni, atbilde būs noliedzoša. Un tomēr tilti virs riska zonām joprojām tiek būvēti. Arī mājas šeit tiek celtas ar aprēķinu, lai tās atrastos pietiekami drošā attālumā no teorētiski iespējamās upes krastiem. Šāda tālredzība pilnībā attaisnojās šī gada septembrī, kad Maroka piedzīvoja pamatīgus plūdus. Pasaules mediji ziņoja par "milzu katastrofu".