Pat lielāka problēma par to, ka nācija neatjaunojas, proti, dzimst mazāk nekā mirst un aizbrauc, ir tā, ka jau piedzimušos nespējam nosargāt.

Padomājiet, cik bieži pēdējo gadu laiku dzirdētas ziņas par bojāgājušiem bērniem – piekautiem, izvarotiem, mežā nosalušiem un pat brutāli un apzināti nogalinātiem!

Paredzami līdz pēdējam vārdam

Jau viens tāds gadījums ir daudz par daudz. Taču mazā tautā, pavisam nelielā valstī šie gadījumi atkārtojas atkal un atkal; mēs šobrīd zinām, ka teju teju ziņās paziņos par jaunu traģēdiju, kurā bērnam laupīta dzīvība vai veselība. Pat amatpersonu, žurnālistu un sabiedrības pārstāvju rīcība un izteikumi šādās reizēs ir zināmi un paredzami līdz pēdējam vārdam.

Visiem jau zināms, cik skaļi vaimanās soctīklos, kādus lāstus raidīs pār vainīgajiem, kurus pat nedrīkst saukt par vainīgiem, bet viņu privātumu likums sargā ar daudz lielāku uzcītību nekā bērnu dzīvību. Jau niansēs zinām, kāds sašutums tiks raidīts visādos virzienos par apkārtējās sabiedrības vienaldzību un kā dažādi dienesti raustīs plecus, ka neko iepriekš nav varējuši darīt. Lūk, jau atkal tiem nesaprotamajiem, nezināmajiem un neviena neredzētajiem apkārtējiem bijis viss jāparedz un jānovērš…