Labsirdīgs milzis platiem pleciem, gaišiem matiem, mierīgu skatienu, zilām, laipnām bērna acīm. Dzīvē kluss, noslēgts un kautrīgs, uz skatuves un ekrānā pārtapa sabiedrības lauvā, dzīves baudītājā, ciniskā neģēlī, izmeklētājā, izlūkā, mīlētājā, jūras vilkā, pavedējā, krāpniekā vai neveiksminiekā. Dieva dots varoņu un raksturlomu atveidotājs. Uzticams draugs, gādīgs ģimenes tēvs. Un… sapņotājs, kura lielā, trauslā sirds daudzkārt bijusi spiesta mīlot atteikties.

Režisore Vera Baļuna, Gunāra teātra “mamma”, juta labu materiālu un zināja – no šī lielā, skaistā puiša sanāks lielisks mākslinieks: “Viņa sirds, kas netiek nēsāta uz delnas apskatei, ir cildena, un tā spēs iesildīt skatītāju sirdis.”

Tajā pašā laikā aktierim, kuru dēvē par ziemeļnieku vīrišķības simbolu, dievu mīluli, liktenīgo vīrieti, talantiem apveltīto enerģijas kamolu, ceļš uz skatuves panākumiem nebūt nav rozēm kaisīts.

Traucē paša maigā daba, jūtīgā dvēsele un… mazvērtības kompleksi.