Sprādziena triecienvilnis bijis tik jaudīgs, ka aptuveni 300 metru rādiusā no epicentra burtiski saberztas putekļos pat par visstiprākajām uzskatītās dzelzsbetona konstrukcijas.

Tas notika 2004. gada pavasarī Ziemeļkorejas pilsētas Riončonas dzelzceļa stacijā, iespējams, saskrienoties diviem vilcienu sastāviem, kuros veda vai nu sprāgstvielas, vai degvielu. Par šo katastrofu, ko joprojām uzskata par vienu no vislielākajām dzelzceļa traģēdijām vēsturē, sabiedrība neuzzināja gluži uzreiz. Atlika vien minēt, kāda iemesla dēļ pilsēta ietērpās melnu dūmu mākonī, ko bija iespējams saskatīt pat no kosmiskajiem pavadoņiem.

Dažādi avoti vēstījuši, ka paši Ziemeļkorejas iedzīvotāji par notikušo uzzinājuši no ārvalstu informācijas aģentūrām un tikai nākamajā dienā, savukārt starptautiskie tālruņa sakari vispār valstī bijuši atslēgti, kamēr nacionālās raidstacijas aizgūtnēm vēstījušas tikai par vienu notikumu – neseno valsts vadītāja Kima Čenira vizīti Ķīnā...

Kā jau līdzīgos gadījumos pasaules vēsturē, arī Ziemeļkorejas vadība, ja tā var izteikties, patiešām nesteidzās ar faktu publiskošanu par šo tehnogēno katastrofu. Galvenokārt jau tāpēc, ka nevienam nekas nebija saprotams – bija sprādziens, bija melni dūmi, un... tas arī viss, kas zināms. Taču avārijas mērogs un bojāgājušo cilvēku skaits patiešām sanāca grandiozs, tāpēc informācija par to sāka izplatīties arī bez valdības starpniecības. Līdz ar to parādījās dažādas versijas. Tostarp līdz pat mūsdienām nav kļuvis pilnībā skaidri zināms iemesls tam, kas īsti izraisījis šo katastrofu.