Par patriotismu, lepnumu, iespējams, arī kādu vilšanos, piederības un citām sajūtām, ilgstoši dzīvojot un strādājot ārzemēs, pirmssvētku saruna ar Latvijas televīzijas korespondenti Briselē Ilzi Naglu.

Latvijā dzīvojošajiem radies iespaids, ka latvieši piederību savai zemei visvairāk sāk izjust, dzīvojot ārzemēs, un arī valsts svētkus sirsnīgāk svin ārpusē, nevis uz vietas. Tā ir?

I. Nagla: Briselē tagad dzīvo apmēram 2000 latviešu, vietējā kopiena ir ļoti aktīva. Ja vien man ir brīvs laiks, noteikti apmeklēju kopīgās latviešu filmu skatīšanās un citus pasākumus, kā arī no Latvijas atbraukušo mākslinieku koncertus. Darba specifikas dēļ man gan sanāk ierobežojums – vakaros, kad, piemēram, Briselē dzīvojošajiem latviešiem notiek mēģinājumi vai pasākumi, es parasti strādāju.

Ja runājam par 18. novembri, tad šajos, mūsu valsts dibināšanas, svētkos parasti cenšos braukt uz Latviju, jo man ir sajūta, ka Latvijā šie svētki tomēr ir pavisam citādāki – labāki. Kad gadiem ilgi esi projām, atgriežoties mājās, viss šķiet jauki un skaisti. Tuvinieki, draugi, teātri un izcili kultūras pasākumi – lai arī esi mājās, tā tomēr ir ciemošanās un ikdienas problēmas Latvijā tajās dienās īsti vairs neizjūtu.

Vai Beļģijā ir arī latvieši no Otrā pasaules kara vai agrākiem laikiem, kuri devās politiskajā trimdā?

Daži ir. Esmu arī satikusi. Labi atceros, ka pirms kādiem sešiem gadiem intervēju Latvijā labi zināmās "E. Gulbja laboratorijas" līdzīpašnieku Egilu Gulbi, kurš ir no Beļģijas. Kopš 1993. gada pusi gada viņš pavada Latvijā, otru pusi – Beļģijā, kur aizritējusi viņa dzīve līdz neatkarības atjaunošanai. Starp diviem krastiem. Tāpat kā daudziem Beļģijas latviešiem, kas te atbraukuši arī pēc Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā.