Ja Latvijas Bruņoto spēku rīcībā nav noteiktu ieroču vai trūkst zināmu spēju, tas nav traģiski, taču pavisam citādi, ja nevēlamies tādas pēc iespējas īsākā laikā iegūt. Joprojām nav atbildēts jautājums, vai Krievijas drons būtu varējis ietriekties kādā daudzdzīvokļu mājā, izraisot pavisam citas sekas, nekā "laimīgi" nokrītot zaļajā zonā Gaigalavā. 

Kā reaģētu visu monitorējošās instances, ja šaheds pietuvotos kādai pilsētai? Tas nav zināms pat pēc Nacionālās drošības padomes sēdes ar Valsts prezidentu priekšgalā. Kur informācija, vai esam gatavi šādus lidojošos objektus notriekt? Labi, ka pamazām skaļāk dzirdamas balsis, ka tādi jābliež zemē. Zīmīgi, kā jau ierasts, visdrosmīgāk izsakās augsta ranga amatpersonas Lietuvā. Pie mums ar šādu drosmi izceļas tikai tie, kas vairs neieņem augstus amatus.

Savukārt no tiem, kas tādos atrodas, bijis iespējams dzirdēt daudz dīvainu izteikumu. Piemēram, Latvijas premjerministres teikto, ka šis kaujas drons esot apdraudējis arī Latviju. 

Savdabīgs veids, kā mierināt sabiedrību. Kuru citu valsti gan tas varēja apdraudēt, ielidojot simt kilometru dziļumā Latvijas teritorijā? 

Tāpat jau no pirmās dienas, kad valsts līderi, tostarp kara gadījumā Bruņoto spēku virspavēlnieks Valsts prezidents, komentēja notikušo, neatstāja iespaids, ka vadība pagalam aizmirsusi par NATO 3. paragrāfu, kas savu aizsardzību vispirms uzliek katrai konkrētajai alianses dalībvalstij.