Hokeja pavasaris atkal ir klāt. Jau parīt Latvijas izlase kārtējā pasaules čempionātā Ostravā Čehijā krustos nūjas ar Polijas hokejistiem, kuri elites divīzijā atgriezušies pēc divdesmit divu gadu pārtraukuma. Zīmīgi, ka tieši pirms tikpat ilga laika pasaules spēcīgākajā hokeja līgā NHL tika draftēts mans sarunu biedrs Jēkabs Rēdlihs, kurš jau otro gadu būs viens no pasaules hokeja čempionāta spēļu komentētājiem. 

Toreiz gan viņam uz "Blue Jackets" pirmssezonas treniņnometni neizdevās aizbraukt ASV vīzas aizķeršanās dēļ, un sapnis par NHL palika nesasniegts, taču pie sava veida gandarījuma hokejista karjeras noslēgumā Jēkabam izdevās tikt 2018. gadā, kļūstot par Latvijas čempionu kopā ar komandu "Kurbads". Ar Jēkabu Rēdlihu tiekos vienā no viņa darbavietām privātajā pamatskolā "Domdaris", kur viņš strādā par sporta skolotāju, un, protams, runājam par hokeju, tostarp Latvijas izlases izredzēm aizstāvēt pērnpavasar izcīnītās bronzas medaļas.

Jūs esat trīs brāļi hoke­jisti...

Palabošu – četri brāļi. Hokeju spēlēja arī vecākais brālis Kristaps Smildziņš, kurš šo aizraušanos iesāka. Vēlāk viņš pārgāja uz daudzcīņu, taču mums, jaunākajiem brāļiem, āķis bija lūpā – visi gribējām izmēģināt spēkus hokejā.

Pirms nepilna mēneša Latvijas hokeja klubu izlases rindās sapni par spēlēšanu ne tikai vienā komandā, bet pat vienā maiņā piedzīvoja brāļi Bukarti. Kā ar brāļiem Rēdlihiem?

Mums izdevās kopā uzspēlēt Latvijas izlasē. Vienā pastāvīgā maiņā gan ne, bet, mainoties sastāviem, šķiet, uz laukuma vienlaikus esam bijuši. Katram jau ir sava hokejista karjera, un trāpīt vienā komandā ir ļoti grūti. Bet, ja tā notiek, ir forši. Brāļus esmu labi iepazinis bērnībā, visādi nedarbi kopā darīti, varam cits citu pavilkt uz zoba, un jautrības netrūkst.