Satversmes aizsardzības birojs (SAB) 15. maijā publicēja tekstu "Krievijas hibrīdā apdraudējuma tendences un attīstība". 

Neredzu jēgu to pārstāstīt, jo ikviens tekstu pats var izlasīt SAB tīmekļa vietnē. Īsais secinājums, lietojot ikdienas valodā pierastu apzīmējumu, – neko jau nepareizu SAB nesecina, iezīmētie riski un apdraudējumi patiešām pastāv. Varbūt pat jāsaka, ka tie ir neizbēgami.

Tomēr vēlos iezīmēt divas problēmas, kas izriet nevis no SAB analīzes vai darbības, bet no cilvēka dabas. Pirmkārt, ķert zivis duļķainos ūdeņos. Otrkārt, no piesardzības viegli iesoļot paranojā.

Nebūtu vēlams, lai Krievijas hibrīdkarš kļūtu par ērtu attaisnojumu mūsu pašu neizdarībām. Piemēram, ja kādas energoinfrastruktūras vai IT sistēmu bojājumu gadījumā atbildīgie daudznozīmīgi liek manīt, ka vaina ir meklējama Krievijas darbībās, nevis pašu pieļautās kļūdās. 

Tā, protams, nav tikai Latvijai raksturīga problēma – izsenis atrodas ļaudis, kuri cer, ka kara vai spriedzes apstākļi ļauj, kā saka, norakstīt pašu cūcības. 

"The Economist" 11. maija numurā lasāms raksts par to, kā daļa fermeru Ukrainā izmanto kara situāciju, lai nemaksātu nodokļus un citādi šmauktos. Apjoms iespaidīgs – Ukrainas amatpersonas atzīst, ka pēdējo divu gadu laikā "melno graudu" bizness ir laupījis valstij 3–4 miljardus eiro. Īsi sakot, dažāda rakstura ķibeļu gadījumā ir nepieciešama neatkarīga izmeklēšana, lai pašmāju bāleliņi un tautumeitas nepiesedzas ar Krievijas hibrīdkaru. Ja kāds politiķis izgāžas vai apzogas, tad svarīgi, lai nenotiktu vāvuļošana par "Kremļa provokāciju".