"Dancis" svin 80. Autobiogrāfisks ieskats Latvijas Universitātes deju ansambļa "Dancis" jubilejas sakarā.
Kā iesākās mans "Danča" stāsts?
Skolas gados dejoju Rīgas Pionieru pils tautisko deju pulciņā "Uguntiņa", ko tai laikā vadīja skolotāja Audiona Līventāle. Tuvojoties vidusskolas beigšanai, nebiju izšķīries iet dejot uz Poligrāfiķu kluba TDA "Liesma" vai uz Universitātes "Danci"? Tikmēr liktenis "Danča" asistenta Jura Laiņa izskatā precizēja manus plānus – viņš ieradās Rīgas 20. vidusskolā ar nodomu izveidot skolēnu tautisko deju pulciņu. Man pašam likās, ka esmu lielisks dejotājs ar lielu skatuves pieredzi – biju dejojis uz Operas skatuves solo kādā krievu dejā un pat vienu no galvenajām lomām bērnu baletā "Čipolīno". Juris Lainis, slaids blondīns, staltu stāju stādījās priekšā, ka viņš nāk no Universitātes deju ansambļa "Dancis". Lainis mani nopētīja un teica – tu labi dejo, bet dejas laikā muguru nemāki taisnu turēt. Tādu tevi "Dancī" neņems, būs jāiet uz "Liesmu". Tad nolēmu, ka izaicinājums jāpieņem, un pirmajā septembrī, kad jau biju iestājies Universitātes Ķīmijas fakultātē, devos uz "Danci". Atzīšos, kad ieraudzīju, cik labi dejo puiši, jutos nedaudz sašļucis, domāju, ka laikam jau mani neņems. Tomēr viss nokārtojās, un kopā ar vēl desmit pirmā kursa puišiem sāku savas "Danča" gaitas.

Spuras "Dancis"
"Danča" vadītājs Alfrēds Spura bija neparasts cilvēks. To, ka viņš redz katram dejotājam "cauri", sapratu jau pašā sākumā. Ja "Uguntiņā" mēs ļoti daudz trenējāmies baleta stundās, tad "Dancī" bija jādejo ne tikai polkas un galopi, turot rokas sānos, bet arī daudz neierastu kustību – ar visu augumu, arī rokas nepalika sānos. Tas bija aizraujoši – toreiz tapa tāda slavena deja kā "Dzimtenei" – it kā nekā grūta, tikai jāpastaigā un jāieņem dažādas pozas gan kustībā, gan sastingstot. Tomēr pēc dejas bija sajūta, ka esi pārpeldējis emociju okeānu. Tā pamazām iekļāvos "Dancī" un uzskatīju, ka dejoju pasaules labākajā latviešu tautas dejas ansamblī. Tā nebija tikai mana iedoma – pēc koncertiem, kuri nereti notika uz tās pašas Operas skatuves, kur bērnu deju pulciņā biju dejojis baletu, lasīju uzslavas lielākajos laikrakstos, piedalījos deju priekšnesumu tiešraidēs televīzijā. Vārdu sakot, biju lepns par sevi, par "Danci", par tautas deju. Daudz mācījos no vecākajiem "Danča" dejotājiem – Juris Lainis iedeva staltuma izpratni, Ojārs Lamass – dejas smalkāku izjūtu, Jānis Počs – brašumu, bet deju partneres katrā dejā cita, kas radināja atrast daudzveidīgus saskarsmes punktus dejā. Paldies par to!

Sūnas "Dancis"
Kādu dienu, 1975. gada rudenī, tieši "Danča" mēģinājuma laikā, mums paziņoja, ka ir atnācis bijušais "Danča" vadītājs Harijs Sūna, kurš mums lasīšot lekciju par tautas deju. Sasēdāmies un klausījāmies. Sūna stāstīja par folkloru, par folkloras krātuvi, par teicējiem un folkloras ekspedīcijām. Nelikās ļoti aizraujoši, jo uzskatīju, ka folklora pieder pagātnei. Mēģinājumā biju noguris, un, klausoties lekciju, atslābinājos un sāku snauduļot. Te piepeši no Sūnas mutes izdzirdēju apgalvojumu, ka TDA "Dancis" un citi TDA nedejo tautas dejas, bet jaunrades dejas, kurās autori smeļas iedvesmu horeogrāfiskās folkloras materiālos. Man miegs bija kā ar roku atņemts. Pacēlu roku un dabūju iespēju pateikt, ka cienījamais profesors maldās – mēs "Dancī" noteikti dejojam tautas dejas, jo mēs taču saucamies Tautas deju ansamblis! Sūna nestrīdējās, bet uzaicināja mani un citus, kas domā, ka īstās tautas dejas dejo uz skatuves, atnākt uz Folkloras krātuvi Zinātņu akadēmijas augstceltnes piecpadsmitajā stāvā. Es toreiz nekur neaizgāju, bet atradu bibliotēkā Harija Sūnas grāmatu "Latviešu rotaļas un rotaļdejas". Atzīšos, ka no tā laika, 1975. gadā, šī grāmata uz daudziem gadiem kļuva par galveno grāmatu manā dzīvē. Sūnas un viņa rakstītā iedvesmots, sāku horeogrāfijas studijas "kondženē", kā toreiz sarunvalodā saucām tagadējo Latvijas Mūzikas akadēmiju. Ar mūsu profesoru Sūnu bija interesanti, viņš lekcijas sāka vienmēr vienā un tajā pašā veidā – ādas žaketē tērpies, apsēdās, uzlika uz galda biezu žūksni ar topošās grāmatas aprakstītām papīra lapām un uzmanīgi paskatījās uz mums. Tālākais bija tīrais hepenings – nereti stāsti iz dzīves, vēl biežāk aktuālo dejas notikumu analīze, citreiz anekdotes, un tikai dažreiz tā bija sausa lekcija. Nodarbības beigās viņš brīdināja – eksāmenā tāpat būs jāzina visa viela, lasiet paši vai nāciet uz Folkloras krātuvi.

VEF Disko un Dandari
Studējot horeogrāfijas nodaļā, prātoju, kur es strādāšu pēc beigšanas? Izmēģināju savus spēkus dažādos dejas žanros – pastrādāju par asistentu pie Maijas Sālzirnes "Kalvē", par baleta pedagogu mākslas vingrošanas pulciņā Dzelzceļnieku kultūras namā un par diskžokeju VEF Kultūras pils diskotēkā. Tieši tur nobrieda ideja par to, ka diskotēkā taču varētu dejot tautas dejas. Savā naivumā uzliku Sudmaliņas. Protams, neviens nedejoja. Tad sarunāju „Danča“ dejotājus, ka viņi varēs bez maksas nākt uz diskotēku, ja palīdzēs man iesaistīt pārējos apmeklētājus, piemēram, mēs dejotu Plaukstiņpolkuun Sudmaliņas. Dančenieki bija ar mieru nākt, bet tikai ne Sudmaliņas, labāk varētu dejot kādu līnijdeju, ko bijām samācījušies no bulgāru studentiem. Līnijdeja sanāca ļoti labi, visi iesaistījās, bet es aizdomājos, kāpēc tā? Līnijdeju pie ārzemju diskomūzikas dejo labprātāk nekā mūsu pašu tautas deju. Ar savām pārdomām dalījos ar Hariju Sūnu. Viņš man iedeva avīžu izgriezumu par tautas dejas tradīciju Ungārijā, tur esot "Tanchaz" – tādas deju mājas, kur dejojot tautas dejas. Tai pašā laikā no "kondženes" prorektora Dzintara Kļaviņa dabūju grāmatu par zviedru tautas dejas tradīcijām, un arī tur bija minēts, ka ir klubi, ko sauc "Danshus". Tas likās ārkārtīgi interesanti, bet bija 70. gadu beigas, diskomūzika un disko dejas bija modes augšgalā, kādas tad vēl tautas dejas. Tad manī nobrieda plāns, ka jādara tas, ko citi nedara. Tāpēc, kad Spura mani uzaicināja uz sarunu par iespējām strādāt par viņa asistentu "Dancī", atbildēju, ka es nāktu, ja man būtu iespēja mainīt stilu tā, lai pievērstos tautas dejai. Spura ierosināja, lai novadu pāris mēģinājumus šādā stilā, ko arī darīju, bet jutu, ka dancieši labprātāk paliktu pie tā, ko viņi māk. Tad tieši laikā nāca uzaicinājums vadīt Universitātes Fizikas un matemātikas fakultātes deju pulciņu. 1979. gada rudenī paklausīju Halinai Veidei un ierados pie studentiem, kur no skatuviskās dejas stila gada laikā pārgājām uz tautas dejas stilistiku, un 1980. gada rudenī tapa Deju folkloras kopa "Dandari". Sūna deva savu svētību, Spura nāca uz mēģinājumiem, sēdēja maliņā un brīnījās. Vēlāk Spura atzinās, ka neticējis, ka tur var kaut kas sanākt.

Saite uz deju folkloras kopas "Dandari" mājas lapu šeit.
Atkal Dancis, jau Juraševska Dancis
Sen gadi pagājuši, kopš dejoju "Dancī", dejā atradu savu sievu Inesi, un nupat, kopā apmeklējot dančenieku ballīti, skatoties tik pazīstamajās sejās, sapratu, ka tiešām – gadi "skrien kā stirnas". Nupat vēl dejojām, smējām un lēcām, tagad jau varam cienīgi pagrozīties un paskatīties, kā tie jaunie lec.

Tagad redzu, ka "Dancī" daudz kas ir mainījies. Nav ne Sūnas, ne Spuras stilistikas. Šķiet, ka tas ir kļuvis baletiskāks, vairāk līdzīgs Žagatas "Dancim". Tas ir saprotami, jo Rolands Juraševskis ir Žagatas stila piekritējs. Tādu skatuviskās dejas stilu sauc par folkbaletu, jo dejotājiem ir klasiskā baleta un raksturdejas nodarbības. Kopā ar mūsdienu jaunrades dejām tas dod interesantu salikumu, kas, šķiet, ir interesants skatītājiem un gan jau arī pašiem dejotājiem.
Atliek tikai vēlēt tagadējam Juraševska "Dancim" – turēt augstu to radošuma un dejasprieka latiņu, ko cēla Sūnas laika dejotāji, ko turējām mēs – Spuras laika dejotāji!
Saite uz deju ansambļa "Dancis" mājas lapu šeit.

Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, X, Bluesky, Draugiem, Threads vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu.
Pieraksties LASI.LV redaktora vēstkopai šeit.
Pieraksties vēstkopai un divas reizes nedēļā saņem padziļinātu LASI.LV galvenā redaktora aktuālo ziņu, kompetentu viedokļu un interesantāko interviju apkopojumu.
Ko tu saņemsi:
- Daudzveidīgus komentārus un kompetentus Latvijas Mediju žurnālistu un autoru viedokļus par aktuālo
- Ekspertu komentārus par dažādiem praktiskiem, noderīgiem tematiem
- Aizraujošus materiālus par vēsturi, psiholoģiju, kultūru
- Gata Šļūkas karikatūru
- Tavā e-pasta kastītē katru ceturtdienu
"Dancis" svin 80. Autobiogrāfisks ieskats Latvijas Universitātes deju ansambļa "Dancis" jubilejas sakarā.
Kā iesākās mans "Danča" stāsts?
Skolas gados dejoju Rīgas Pionieru pils tautisko deju pulciņā "Uguntiņa", ko tai laikā vadīja skolotāja Audiona Līventāle. Tuvojoties vidusskolas beigšanai, nebiju izšķīries iet dejot uz Poligrāfiķu kluba TDA "Liesma" vai uz Universitātes "Danci"? Tikmēr liktenis "Danča" asistenta Jura Laiņa izskatā precizēja manus plānus – viņš ieradās Rīgas 20. vidusskolā ar nodomu izveidot skolēnu tautisko deju pulciņu. Man pašam likās, ka esmu lielisks dejotājs ar lielu skatuves pieredzi – biju dejojis uz Operas skatuves solo kādā krievu dejā un pat vienu no galvenajām lomām bērnu baletā "Čipolīno". Juris Lainis, slaids blondīns, staltu stāju stādījās priekšā, ka viņš nāk no Universitātes deju ansambļa "Dancis". Lainis mani nopētīja un teica – tu labi dejo, bet dejas laikā muguru nemāki taisnu turēt. Tādu tevi "Dancī" neņems, būs jāiet uz "Liesmu". Tad nolēmu, ka izaicinājums jāpieņem, un pirmajā septembrī, kad jau biju iestājies Universitātes Ķīmijas fakultātē, devos uz "Danci". Atzīšos, kad ieraudzīju, cik labi dejo puiši, jutos nedaudz sašļucis, domāju, ka laikam jau mani neņems. Tomēr viss nokārtojās, un kopā ar vēl desmit pirmā kursa puišiem sāku savas "Danča" gaitas.

Spuras "Dancis"
"Danča" vadītājs Alfrēds Spura bija neparasts cilvēks. To, ka viņš redz katram dejotājam "cauri", sapratu jau pašā sākumā. Ja "Uguntiņā" mēs ļoti daudz trenējāmies baleta stundās, tad "Dancī" bija jādejo ne tikai polkas un galopi, turot rokas sānos, bet arī daudz neierastu kustību – ar visu augumu, arī rokas nepalika sānos. Tas bija aizraujoši – toreiz tapa tāda slavena deja kā "Dzimtenei" – it kā nekā grūta, tikai jāpastaigā un jāieņem dažādas pozas gan kustībā, gan sastingstot. Tomēr pēc dejas bija sajūta, ka esi pārpeldējis emociju okeānu. Tā pamazām iekļāvos "Dancī" un uzskatīju, ka dejoju pasaules labākajā latviešu tautas dejas ansamblī. Tā nebija tikai mana iedoma – pēc koncertiem, kuri nereti notika uz tās pašas Operas skatuves, kur bērnu deju pulciņā biju dejojis baletu, lasīju uzslavas lielākajos laikrakstos, piedalījos deju priekšnesumu tiešraidēs televīzijā. Vārdu sakot, biju lepns par sevi, par "Danci", par tautas deju. Daudz mācījos no vecākajiem "Danča" dejotājiem – Juris Lainis iedeva staltuma izpratni, Ojārs Lamass – dejas smalkāku izjūtu, Jānis Počs – brašumu, bet deju partneres katrā dejā cita, kas radināja atrast daudzveidīgus saskarsmes punktus dejā. Paldies par to!

Sūnas "Dancis"
Kādu dienu, 1975. gada rudenī, tieši "Danča" mēģinājuma laikā, mums paziņoja, ka ir atnācis bijušais "Danča" vadītājs Harijs Sūna, kurš mums lasīšot lekciju par tautas deju. Sasēdāmies un klausījāmies. Sūna stāstīja par folkloru, par folkloras krātuvi, par teicējiem un folkloras ekspedīcijām. Nelikās ļoti aizraujoši, jo uzskatīju, ka folklora pieder pagātnei. Mēģinājumā biju noguris, un, klausoties lekciju, atslābinājos un sāku snauduļot. Te piepeši no Sūnas mutes izdzirdēju apgalvojumu, ka TDA "Dancis" un citi TDA nedejo tautas dejas, bet jaunrades dejas, kurās autori smeļas iedvesmu horeogrāfiskās folkloras materiālos. Man miegs bija kā ar roku atņemts. Pacēlu roku un dabūju iespēju pateikt, ka cienījamais profesors maldās – mēs "Dancī" noteikti dejojam tautas dejas, jo mēs taču saucamies Tautas deju ansamblis! Sūna nestrīdējās, bet uzaicināja mani un citus, kas domā, ka īstās tautas dejas dejo uz skatuves, atnākt uz Folkloras krātuvi Zinātņu akadēmijas augstceltnes piecpadsmitajā stāvā. Es toreiz nekur neaizgāju, bet atradu bibliotēkā Harija Sūnas grāmatu "Latviešu rotaļas un rotaļdejas". Atzīšos, ka no tā laika, 1975. gadā, šī grāmata uz daudziem gadiem kļuva par galveno grāmatu manā dzīvē. Sūnas un viņa rakstītā iedvesmots, sāku horeogrāfijas studijas "kondženē", kā toreiz sarunvalodā saucām tagadējo Latvijas Mūzikas akadēmiju. Ar mūsu profesoru Sūnu bija interesanti, viņš lekcijas sāka vienmēr vienā un tajā pašā veidā – ādas žaketē tērpies, apsēdās, uzlika uz galda biezu žūksni ar topošās grāmatas aprakstītām papīra lapām un uzmanīgi paskatījās uz mums. Tālākais bija tīrais hepenings – nereti stāsti iz dzīves, vēl biežāk aktuālo dejas notikumu analīze, citreiz anekdotes, un tikai dažreiz tā bija sausa lekcija. Nodarbības beigās viņš brīdināja – eksāmenā tāpat būs jāzina visa viela, lasiet paši vai nāciet uz Folkloras krātuvi.

VEF Disko un Dandari
Studējot horeogrāfijas nodaļā, prātoju, kur es strādāšu pēc beigšanas? Izmēģināju savus spēkus dažādos dejas žanros – pastrādāju par asistentu pie Maijas Sālzirnes "Kalvē", par baleta pedagogu mākslas vingrošanas pulciņā Dzelzceļnieku kultūras namā un par diskžokeju VEF Kultūras pils diskotēkā. Tieši tur nobrieda ideja par to, ka diskotēkā taču varētu dejot tautas dejas. Savā naivumā uzliku Sudmaliņas. Protams, neviens nedejoja. Tad sarunāju „Danča“ dejotājus, ka viņi varēs bez maksas nākt uz diskotēku, ja palīdzēs man iesaistīt pārējos apmeklētājus, piemēram, mēs dejotu Plaukstiņpolkuun Sudmaliņas. Dančenieki bija ar mieru nākt, bet tikai ne Sudmaliņas, labāk varētu dejot kādu līnijdeju, ko bijām samācījušies no bulgāru studentiem. Līnijdeja sanāca ļoti labi, visi iesaistījās, bet es aizdomājos, kāpēc tā? Līnijdeju pie ārzemju diskomūzikas dejo labprātāk nekā mūsu pašu tautas deju. Ar savām pārdomām dalījos ar Hariju Sūnu. Viņš man iedeva avīžu izgriezumu par tautas dejas tradīciju Ungārijā, tur esot "Tanchaz" – tādas deju mājas, kur dejojot tautas dejas. Tai pašā laikā no "kondženes" prorektora Dzintara Kļaviņa dabūju grāmatu par zviedru tautas dejas tradīcijām, un arī tur bija minēts, ka ir klubi, ko sauc "Danshus". Tas likās ārkārtīgi interesanti, bet bija 70. gadu beigas, diskomūzika un disko dejas bija modes augšgalā, kādas tad vēl tautas dejas. Tad manī nobrieda plāns, ka jādara tas, ko citi nedara. Tāpēc, kad Spura mani uzaicināja uz sarunu par iespējām strādāt par viņa asistentu "Dancī", atbildēju, ka es nāktu, ja man būtu iespēja mainīt stilu tā, lai pievērstos tautas dejai. Spura ierosināja, lai novadu pāris mēģinājumus šādā stilā, ko arī darīju, bet jutu, ka dancieši labprātāk paliktu pie tā, ko viņi māk. Tad tieši laikā nāca uzaicinājums vadīt Universitātes Fizikas un matemātikas fakultātes deju pulciņu. 1979. gada rudenī paklausīju Halinai Veidei un ierados pie studentiem, kur no skatuviskās dejas stila gada laikā pārgājām uz tautas dejas stilistiku, un 1980. gada rudenī tapa Deju folkloras kopa "Dandari". Sūna deva savu svētību, Spura nāca uz mēģinājumiem, sēdēja maliņā un brīnījās. Vēlāk Spura atzinās, ka neticējis, ka tur var kaut kas sanākt.

Saite uz deju folkloras kopas "Dandari" mājas lapu šeit.
Atkal Dancis, jau Juraševska Dancis
Sen gadi pagājuši, kopš dejoju "Dancī", dejā atradu savu sievu Inesi, un nupat, kopā apmeklējot dančenieku ballīti, skatoties tik pazīstamajās sejās, sapratu, ka tiešām – gadi "skrien kā stirnas". Nupat vēl dejojām, smējām un lēcām, tagad jau varam cienīgi pagrozīties un paskatīties, kā tie jaunie lec.

Tagad redzu, ka "Dancī" daudz kas ir mainījies. Nav ne Sūnas, ne Spuras stilistikas. Šķiet, ka tas ir kļuvis baletiskāks, vairāk līdzīgs Žagatas "Dancim". Tas ir saprotami, jo Rolands Juraševskis ir Žagatas stila piekritējs. Tādu skatuviskās dejas stilu sauc par folkbaletu, jo dejotājiem ir klasiskā baleta un raksturdejas nodarbības. Kopā ar mūsdienu jaunrades dejām tas dod interesantu salikumu, kas, šķiet, ir interesants skatītājiem un gan jau arī pašiem dejotājiem.
Atliek tikai vēlēt tagadējam Juraševska "Dancim" – turēt augstu to radošuma un dejasprieka latiņu, ko cēla Sūnas laika dejotāji, ko turējām mēs – Spuras laika dejotāji!
Saite uz deju ansambļa "Dancis" mājas lapu šeit.

Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, X, Bluesky, Draugiem, Threads vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu.
Pieraksties LASI.LV redaktora vēstkopai šeit.
Pieraksties vēstkopai un divas reizes nedēļā saņem padziļinātu LASI.LV galvenā redaktora aktuālo ziņu, kompetentu viedokļu un interesantāko interviju apkopojumu.
Ko tu saņemsi:
- Daudzveidīgus komentārus un kompetentus Latvijas Mediju žurnālistu un autoru viedokļus par aktuālo
- Ekspertu komentārus par dažādiem praktiskiem, noderīgiem tematiem
- Aizraujošus materiālus par vēsturi, psiholoģiju, kultūru
- Gata Šļūkas karikatūru
- Tavā e-pasta kastītē katru ceturtdienu
1 °C







































































































































































































































































