Pirms nedēļas Putins izdomāja paspēlēties ar Poliju. Masīvajā raķešu uzbrukumā Ukrainai vienas raķetes maršruts tika izplānots ar nelielu līkumu caur Poliju, lai uzbruktu Ļvivas reģionam no aizmugures, kur to negaidīja ukraiņu pretgaisa aizsardzības sistēmas. 

Poļi raķeti nenotrieca (labticīgi pieļauju, ka varbūt pieredzes trūkuma dēļ viņi nepaspēja pienācīgi noreaģēt), tomēr Polijas oficiālais paziņojums šajā sakarā bija vairāk nekā solīdas NATO valsts necienīgs. Mēs, lūk, raķetes lidojumu novērojām un, tā kā tā devās Ukrainas virzienā un neradīja draudus Polijas teritorijai, mēs to nenotriecām. Tas nekas, ka raķete, visticamāk, netraucēti trāpīja mērķim Ukrainā, sagraujot kādu militāro objektu un nogalinot ukraiņu karavīrus. Ar tādiem sabiedrotajiem pat ienaidniekus nevajag!

Turpinājums bija vēl krāšņāks – "uz kafiju" izsauktais Krievijas vēstnieks Polijā uzaicinājumu ignorēja. Diplomātijā tas nozīmē, ka krievi poļus vienkārši pasūtīja kreisera "Moskva" virzienā. 

Varat būt droši, ka šis solis, tāpat kā raķetes lidojums cauri Polijai, tika saskaņots ar Putinu.

Un ko uz to visu atbildēja NATO? Ka neizslēdz iespēju turpmāk šādos gadījumos Krievijas raķetes notriekt. Varu iedomāties, kā par šo NATO atbildi rēca Kremlī un apmierināti berzēja plaukstas – mums pretī joprojām ir mīzēji!