Vajadzīgs taisnīgums par "pretīgo transatlantisko tirdzniecību" – tāds bija viens no aicinājumiem, ar ko šoruden noslēdzās īpašs samits, kurā pulcējās Lielbritānijas un Britu impērijas kādreizējo dalībvalstu līderi.  Daudzas Āfrikas, Karību jūras reģiona un Klusā okeāna valstis vēlas, lai Lielbritānija un citas Eiropas lielvalstis izmaksā finansiālu kompensāciju par verdzību vai vismaz veic kādus politiskus soļus. 

Lai ūdens gars aizved mājās

1803. gadā dzima "Orimiri Omambala" – Omambalas ūdensgara – leģenda. Septiņdesmit pieci gūstekņi no Igbo tautas izvēlējās mest izaicinājumu verdzībai – nevarēdami citādi kļūt brīvi, afrikāņi no kuģa metās ūdenī, izvēloties nāvi, nevis turpmāko mūžu verdzībā. Igbo bija pazīstami ar dumpīgu dabu, drosmi, nepakļāvību, viņi varēja gan bēgt, gan nogalināt savus saimniekus. Šo dzīvo kravu vergu tirgotāji ASV, Džordžijā, bija nolēmuši pārvest uz kādu rīsu plantāciju, bet mērķi tā nesasniedza. Pieķēdēti un saspiesti cieši zem klāja, vergi izaicināja savus sagūstītājus ar vienotiem dziedājumiem – dziesma palīdzēja pārvarēt lielākās grūtības. 

Viņiem izdevās atbrīvoties no važām un sagrābt kuģi, taču iespēja netraucēti atgriezties dzimtenē nešķita ticama. 

Tā vietā viņi izvēlējās ļauties ūdensgaram, un, ielecot Atlantijas okeānā, afrikāņi skandēja: "Orimiri Omambala bu anyi bia/Orimiri Omambala ka anyi ga ejina." ("Omambalas ūdensgars mūs atveda šurp, Omambalas ūdensgars aizvedīs mūs mājās.") Omambala, svētā upe Anambrā Nigērijā, kļuva par sinonīmu viņu nepakļāvībai.

Sāk runāt par reparācijām

Kopš tā laika pagājuši vairāk nekā divi gadsimti, bet runas par verdzības laika nodarījumiem aizvien nav rimušas. Šoruden, 26. oktobrī, samitā Samoa salā Polinēzijā 56 Sadraudzības valstis vienojās, ka pienācis laiks diskusijām par transatlantiskās vergu tirdzniecības mantojumu un reparāciju maksājumiem.