Katra cilvēka nāve mums kaut ko iemāca, par kaut ko atgādina. Kad 1994. gadā mūžībā aizgāja simtgadnieks Ēvalds Valters, likās, ka līdz ar viņu noslēdzies īpašs laikmets Latvijas vēsturē. 

Nupat pienāca ziņa, ka 88 gadu vecumā ģimenes lokā no dzīves šķīries franču aktieris Alēns Delons. Un atkal ir sajūta, ka līdz ar Delona aiziešanu noslēdzas vesels laikmets, šoreiz visas Rietumu civilizācijas vēsturē. Protams, tās ir tikai manas subjektīvas izjūtas.

Vislabāk par Delonu stāsta viņa atveidotās lomas. Neesmu kino kritiķis, tāpēc labāk pieminēšu vien dažus mazāk zināmus faktus no viņa biogrāfijas. Pārliecināts antikomunists, kurš ar ieroci rokā karoja pret Maskavas atbalstīto režīmu Vjetnamā. Simpatizējis Marinas Lepēnas vadītajai Nacionālajai frontei. Nelokāmi iestājies par Ukrainas brīvību. Viņam pieder vārdi: "Ja es būtu jaunāks, šodien atrastos Ukrainas bruņoto spēku rindās." Šī gada pavasarī apbalvots ar Ukrainas ordeni "Par nopelniem". Ikdienā noslēgts, ārēji pieticīgs cilvēks, kurš aiz sevis atstāja 300 miljonus eiro vērtu mantojumu. 2018. gadā intervijā žurnālam "Paris Match" viņš izteicās šādi: 

"Es neieredzu šo laiku, man no tā kļūst nelabi. Ienīstu šos cilvēkus. Viss ir neīsts, viss ir pakaļdarinājums. Nav vairs cieņas, nav dotā vārda, svarīga tikai nauda."

Tas nav tikai veca un slima cilvēka rūgtums pret pasauli.