Nedaudz pastaigājot pa Serbijas galvaspilsētu Belgradu, ātri vien var pamanīt uz kādas sienas vai sētas uzkrāsotu uzrakstu “Кад се војска на Косово врати” (“Kad armija atgriežas Kosovā”). Frāze, kuru kā īpašu kodu izmanto serbu nacionālisti. Dažviet tiem pievienoti arī pret NATO, ASV un Eiropas Savienību vērsti saukļi. 

Tas, ka neviens tos nemēģina aizkrāsot vai pārveidot, kaut ko liecina arī par kopējo sabiedrības attieksmi. Tikmēr Kosovā uzstāda pieminekļus amerikāņu politiķiem un godina savus varoņus, kas izcīnījuši brīvību. Tomēr nevar arī nepamanīt, cik uzkrītoši daudz te tiek lietoti etniski tuvās Albānijas simboli – ērglis uz sarkanā fona un citi, kas atklāj pretrunas stāstā par “jaundzimušo” Eiropas valsti.

Tas, ka kara brūces ir dziļas, nojaušams, jau sākot plānot ceļojumu – iebraukšana un izbraukšana Kosovā no Serbijas nav vienkārša, piemēram, to nevar darīt ar nomas auto (nedarbojas apdrošināšana), arī izmantojot sabiedrisko transportu, iespējami sarežģījumi – jāņem vērā, ka Serbija neatzīst šo robežu kā tādu. Tāpēc nolēmu, ka te būs vajadzīgi divi braucieni, un Kosovu apmeklēšu citā reizē, ierodoties no Ziemeļmaķedonijas puses. Tur no galvaspilsētas Skopjes līdz robežai ir tikai 15 kilometru, regulāri kursē autobusi un dažreiz pat vilcieni. Vēl viens variants būtu tiešais lidojums uz Prištinu – to pašu lidostu, kas kļuva slavena 1999. gada jūnijā, kad to ieņēma krievu desantnieki, un tas gandrīz izvērtās par pirmo atklāto Krievijas un NATO konfliktu pēc aukstā kara beigām. Tagad Prištinas lidosta nosaukta par godu Ademam Jašari – Kosovas Atbrīvošanas armijas izveidotājam.