Maijā dramaturgam un režisoram Pēterim Pētersonam (1923–1998) būtu apritējuši 100 gadi. Šodien, 29. septembrī, un vēl divus vakarus Dailē priekškaru vērs koncertuzvedums "Poēma par spēlmani", kura dramaturģiju veidojusi teātra zinātniece, Nacionālā teātra literārās daļas vadītāja Ieva Struka. 

"Mazliet dīvaini jau var šķist mans amats savienojumā ar šo scenāriju Dailes teātrim, bet kurš vēl tik daudz zina par Pēteri Pētersonu?" saka monogrāfijas "Pēteris Pētersons" (2000) un atmiņu krājuma "Runcis" (2003) autore.

Kāds ir Pētera Pētersona būtiskākais mantojums?

I. Struka: Domāšanas vēriens, amplitūda, dziļas zināšanas par Eiropas kultūru, kuras Pēteris Pētersons spēja radoši pārstrādāt savos režijas darbos un lugās. Tajā brīdī, kad es iepazinos ar Pēteri Pētersonu, robežas jau bija vaļā un katrs varējām atbilstoši savām iespējām uzsākt ieniršanu Eiropas kultūras telpā. Bet padomju laikos, kad Pēteris Pētersons bija brieduma gados un radīja savus nozīmīgākos iestudējumus, piederība Eiropas kultūrai nebija pašsaprotama, bet unikāla un īpaša, un ar to viņš atšķīrās no ļoti daudziem. Rakstot monogrāfiju "Pēteris Pētersons", atklāju dažādos avotus, no kuriem dramaturgs un režisors smēlies – gan analoģijas ar poļu poētisko teātri, gan Smiļģa poētiku, romantisko un simbolisko pasaules skatījumu, kuram pievienojot asu, spožu intelektu, asprātību un zināšanas veidojās tas īpašais, kas piemita tikai Pēterim Pētersonam.

No laika distances var šķist dīvaini, ka Dailes teātra vadītāja statusā viņš pabija tikai sešus gadus.

No 1964. līdz 1970. gadam. Turklāt pēdējie divi bija sarežģītākie. Vēlme radīt laikmetīgu, modernu, intelektuālu teātri ne visos gadījumos nozīmēja pilnas zāles. Precīzs trāpījums desmitniekā bija, piemēram, Ziedoņa "Motocikls" un citi paša Pētera Pētersona iestudējumi, taču ne visas viņa līdzgaitnieču Felicitas Ertneres un Ventas Vecumnieces veidotās izrādes bija mākslinieciski kvalitatīvas.