Mums katram dzīvē ir sajūtas, kas reizēm atkārtojas. Man prātā trīs notikumi, kuru laikā jutos līdzīgi kā šodien. Pirmais bija 1991. gada janvāris, Barikāžu laiks. Otrais – 1991. gada augusts, pučs Maskavā. Trešais – 2022. gada februāris, Krievijas iebrukums Ukrainā. 

Arī toreiz bija trauksme, neziņa. Jā, arī bailes. Tāda ir mūsu vieta pasaules kartē. Un tāds ir šis laiks, kurā dzīvojam. Situācija pasaulē mainās ne vairs pa dienām, bet pa stundām. Mēs atrodamies nepārtrauktā satraucošu, negatīvu ziņu plūsmā. Kad liekas, ka sliktāk vairs nevar būt, pienāk jauna ziņa, kas saka – var. Baltijas valstis netiek uzaicinātas uz Eiropas valstu vadītāju apspriedēm Parīzē un Londonā. Īlons Masks aicina ASV izstāties no NATO. Baltais nams aptur ieroču piegādes Ukrainai. ASV sāk tirdzniecības karu ar tuvākajiem sabiedrotajiem. Sociālajos tīklos cirkulē baumas, kas aicina "gatavoties visļaunākajam". Tas, ko šajā situācijā domā cilvēki Latvijā – tuvojas "X stunda", Krievijas iebrukums un jauna okupācija. Valsts augstākās amatpersonas mierina – viss kārtībā, NATO saistības mūs sargā, ASV ir ar mums, mēs esam un paliekam ar Ukrainu utt. Tikmēr joprojām tiek "pētīta" Latvijas iespēja izstāties no Otavas konvencijas, kas mums aizliedz izmantot kājnieku mīnas. Tie, kuri par to turpina diskutēt, aizmirst, ka Latvijas austrumu robežas mīnēšanai ir ne tikai militāra, bet pirmām kārtām psiholoģiska nozīme. 

Cilvēkiem ir svarīga apziņa, ka esam darījuši visu, lai aizsargātu savu valsti un tautu.

Diemžēl izskatās, ka šajos vispārējās nedrošības un neziņas apstākļos Latvijā samazinās uzticība valsts institūcijām, ko vēl vairāk pastiprināja ieilgušais valdības "restarts".