18. novembrī, Latvijas Republikas proklamēšanas dienā, kinoteātrī "Splendid Palace" pirmizrādi piedzīvo režisores Dzintras Gekas un fonda "Sibīrijas bērni" radītā 26. dokumentālā filma par 1941. un 1949. gadā deportēto Latvijas iedzīvotāju likteņiem – "Mātes Sibīrijā".
Filmā apkopoti latviešu sieviešu atmiņu stāsti, kuras kopā ar bērniem no pārticīgas dzīves, no labklājīgām mājām nokļuva Sibīrijas sādžu netīrībā, šaurībā, badā, aukstumā. Mūžīga piemiņa latviešu Mātēm. 2022. gadā fonds "Sibīrijas bērni" izdeva grāmatu "Mātes Sibīrijā", kas sniedza vērtīgu ieskatu par sieviešu pieredzi un mātes lomu deportāciju laikā. Tā kā grāmata izraisīja ievērojamu sabiedrības interesi, nu tapusi arī jauna dokumentālā filma "Mātes Sibīrijā", kura balstīta grāmatā atrodamajos stāstos un intervijās.
"Latvijas Avīze" uz sarunu par latviešu likteņiem Sibīrijā un ticību mūsdienu Latvijai aicināja režisori Dzintru Geku.
"Mātes Sibīrijā" ir jau jūsu 26. filma par izsūtīto likteņiem. Kur rodat spēku atkal un atkal no jauna turpināt deportēto stāstus?
Dz. Geka: Kā reiz teica komponists Pēteris Vasks – caur cilvēku strādā Dievs. Ja filmas netaisītu es, noteikti tās veidotu kāds cits no maniem kolēģiem. Mēs vienkārši darām un turpinām, turklāt ik dienu, kopš 2000. gadā darbu uzsākām, spēku, ticību un cerību dod paši Sibīrijas bērni – brīnišķīgie vīri un sievas. Pa šiem gadiem arhīvā sakrāts daudz stundu neatgūstama Sibīrijas materiāla, jo paguvām nofilmēt nu jau Mūžībā aizsauktos, kā arī Sibīrijas ekspedīcijās satiktos cilvēkus. Jaunākajai Sibīrijas mātei filmēšanas laikā bija 95 gadi, bet vecākajai, Elizabetei Johansonei, ieraksta laikā bija pēc trim mēnešiem simts, kurus viņa sagaidīja un drīz pēc tam tika aizsaukta Mūžībā.