Ik pa laikam kā karsts kartupelis tiek mētāts jautājums par mūsu valsts "augšu" atalgojumu. "Iesaldēsim", "neiesaldēsim", varbūt tikai "mazliet atvēsināsim" utt.

Varas pārstāvju algas ir uzdzītas nesamērīgos augstumos, salīdzinot ar to veidojumu, ko par tautu sauc. Pat pie pilnīga "iesaldēšanas" varianta, bads valdošajiem nedraud. Bet gribas taču vēl! Patiesībā gan visas šīs "radošās mokas" var droši saukt vienā vārdā – liekulība. Smieklīgi skan aizbildinājums, ka likums neļaujot nepaaugstināt "varas" algas. Reiz Skaidrīte Ābrama pat esot mēģinājusi "iet pret likumu" un atteikties no algas pielikuma, bet tas esot izrādījies nepaveicams uzdevums. Atlika tikai smagi nopūsties un likumīgi piespriesto naudu likt makā.

Tagadējais Saeimas lēmums deputātu algas tomēr paaugstināt tikai par 2,6% likumā paredzēto 6% vietā, tā it kā solidarizējoties ar valsts pārvaldē jau iepriekš nolemto, liek pasmaidīt. Saeimas priekšsēdētāja Daiga Mieriņa argumentēja – ja algu pieaugumu "iesaldēšot" pilnībā, tad saskaņā ar likumu deputātu un pārējo likumam pakļauto algas nākotnē pieaugšot pārāk strauji. Tad pēc "atsaldēšanas" algu plūdi būšot tādi, ka valsts budžetam tas būšot par smagu. Kas tas par likumu, kas ir stiprāks par deputātiem un elementāru loģiku?