Kādas tikai kampaņas nav piedzīvotas! Savā laikā skanēja absurds sauklis: "Ekonomikai jābūt ekonomiskai". Nekas tur nesanāca. Preču kvalitātes zīmi uzspieda precēm kā zīmogu: "Padomju, tātad teicams", atkal sekoja izgāšanās. Jaunākos laikos sākās kampaņa par optimizāciju. 

Nooptimizējāmies tik tālu, ka palikām bez lauku skolām, pasta un banku nodaļām, bibliotēkām un ģimenes ārstiem. Nākamais solis bija centralizācija un jauno tehnoloģiju ieviešana visās iespējamās nozarēs. Pensionāri, īpaši provincē dzīvojošie, ir galīgi apjukuši. Viņi saka – mums neļauj pat mierīgi nomirt, vismaz vietējo autobusu maršruti bija jāsaglabā, lai var kaut vai aizbraukt sakopt kapus. Oficiālais kampaņu mērķis vienmēr ir līdzekļu taupīšana un dzīves apstākļu uzlabošana, bet sanāk otrādi – kārtējā izšķērdēšana un vairākiem sociālajiem slāņiem apstākļu pasliktināšanās. Īstais iemesls ir muļķība un apzināta līdzekļu izsaimniekošana.

Tehnoloģijas nespēj aizstāt un saglabāt cilvēcību, to var vienīgi izdarīt cilvēcīga attieksme. Viss nav centralizējams.