"Nebūtu labi, ja politisku diskusiju dēļ Latvijas Banka paliktu bez prezidenta." Tā 11. decembrī Edgars Rinkēvičs medijiem raksturoja situāciju, kāda izveidojusies ap Latvijas Bankas prezidenta amata kandidātiem. Valsts augstākā amatpersona izvēlējās apzīmējumu "diskusijas", savukārt man šķiet, ka atbilstošāks būtu kāds skarbāks apzīmējums.

Ņemot vērā, ka Latvija ir eirozonas dalībvalsts, varētu teikt, ka nav jēgas kult putas par to, kurš tieši būs Latvijas Bankas prezidents. Šim cilvēkam, protams, ir balss, kad eirozonā lemj par likmēm vai inflāciju, tomēr mēs taču saprotam, ka neba Latvija var izvirzīt prasības, piemēram, Francijas vai Vācijas pārstāvjiem. Arī iedoma, ka šī posteņa ieņēmējs var kaut kā būtiski veicināt kreditēšanu Latvijā, turklāt naudas prasītājiem vēlamā virzienā, ir tukša runāšana. 

Man personīgi ir ļoti piesardzīga attieksme pret mūsdienu kapitālismu, tomēr būtu muļķīgi noliegt to, ka nauda plūst turp, kur pirmkārt un galvenokārt tai izdevīgi, un nekāda bikstīšana neko daudz nemaina. 

Ja vien runa ir par tirgus ekonomiku. Tā vispār nav sevišķi taisnīga un pat tālredzīga, bet tas nemaina lietas būtību. Latvijas Bankas pārziņā ir komercbanku uzraudzība, bet te nedaudz žultaini jāsaka, ka gan jau mūsu stratēģiskie partneri – amerikāņi – parūpēsies, lai mūsu bankas neaizraujas ar, pēc amerikāņu domām, aizdomīgu naudas plūsmu apkalpošanu.