Viens no nozīmīgiem jaunumiem pašmāju humanitārajās zinātnēs pēdējo mēnešu laikā ir Aigara Lielbārža monogrāfija "Latviešu buramvārdi. Teksti, tradīcijas, konteksti". 

Uzreiz atvainojos pētniekam par akadēmiska teksta piesaistīšanu politikas komentēšanā, tomēr grūti nepamanīt domāšanas veida līdzīgumu. Var, protams, uzskatīt, ka lietuvēna krusti, zils papīrs, akmens no kapiem vai "apvelk deviņas reizes riņķī ar kniepadatu" palīdzēs kādas kaites ārstēšanā. Un, protams, var uzskatīt, ka kāda politiķa – vēlamo uzvārdu šeit domās nosauc lasītājs pats – izstumšana no politikas uzlabos politisko vidi un lēmumu pieņemšanu valstī. Tomēr domāju, ka ar buramvārdiem vai personāžu nomaiņu nepietiek.

Ir daudziem pazīstams teiciens, ka vara samaitā. Vispār man šis apgalvojums nepatīk, jo tas izklausās pēc attaisnojuma meklēšanas – es jau neko, bet, redz’, tā vara mani samaitāja, jo vara samaitā visus. Tomēr savs patiesības grauds teicienā ir – nonākšana pie varas cilvēku ietekmē. Apmēram trīsdesmit gadu laikā, kopš dažkārt rakstu par politiku, esmu to novērojis regulāri – arī mainoties amatpersonu paaudzēm, politiskajai piederībai un dzimumam. Cik saprotu, pēdējo mēnešu laikā par "galvā sakāpšanas" simbolu ir kļuvuši Krišjāņa Kariņa aviolidojumi, tomēr vēl pirms mēneša nejaušs garāmgājējs Rīgas centrā varēja novērot kādu valdības locekli, izmantojot dienesta auto, lai pārvarētu attālumu, ko garāmgājējs pārvarētu septiņās, desmit minūtēs. Varbūt pat piecās.