Šodien daudz runā par latviešu nacionālo lepnumu. Tas izpaužas Dziesmu svētkos, izpaužas tautas tērpos u. c., bet tas nav jūtams cilvēku ikdienas saziņā, kad runājam latviešu valodā. Ar latviešu valodas jautājumiem nodarbojas valodnieki, bet tauta...

Par kļūdām, rakstot un runājot latviešu valodā, daudz neuztraucas. Tikai ar vienaldzību un latviešu valodas bagātības necienīšanu un arī nezināšanu var izskaidrot dažu rakstītāju un runātāju aizraušanos ar svešvārdiem. Savā laikā ar svešvārdiem pārsātināta runāšana tika atzīta par nevēlamu. Un tomēr ik dienas mēs to dzirdam gan pašu žurnālistu, gan arī intervēto runā. Tie bieži vien ir daži no valodā lietotajiem liekajiem vārdiem, kuri runā var atkārtoties līdz bezgalībai, piemēram, "šo te iespējamo vardarbību", "šos te prezidenta kandidātus", "šī te dambja iznīcināšana", "šajā te reitingu vēstījumā"... Pēc maniem novērojumiem, lielākie "šo te" lietotāji ir dažādi gidi, ierēdņi, retāk – politiķi, žurnālisti. Tipisks latviešu valodas piesārņošanas piemērs ir arī vārds "foršs", neskatoties uz to, ka latviešu valodā ir tik daudz tam atbilstošu vārdu. Šodien tas tiek lietots arvienu vairāk un vairāk un sāk ieviesties arī drukātajos rakstos. Un kur nu vēl burta "ē" vilkšana.