Pēc gandrīz divu mēnešu nespējas savākties, mīcīšanās pa kaktiem, sačukstēšanās un sīkiem, asiem kašķīguma uzliesmojumiem valdošajai koalīcijai beidzot izdevies ievēlēt amatpersonu, kas ir galvenā atbildīgā par banku uzraudzību un monetāro stabilitāti (lasi – inflāciju).

Viss process ir atstājis mutē sāju piegaršu, it kā sabiedrība tikko būtu noskatījusies piedauzīgu izrādi. Patiesību sakot, man pat nav nekas pret piedauzīgām izrādēm, pastīvajiem latviešiem tādas varbūt nāktu tikai par labu. Man nepatīk tas, ka galvenajās lomās šajā uzvedumā uzstājušās virkne amatpersonu, kuras nebūt ne mazu algu saņem nevis par gorīšanos piedauzīgos uzvedumos, bet par kvalitatīvu un, gribētos cerēt, viedu valsts pārvaldi tautas un vēlētāju labā. Ja reiz tik ļoti pa roku galam tiek darīts viens, kāds gan būtu pamats cerēt, ka citā jomā ir atšķirīgi?

Atgādināsim tikko redzētās piedauzīgās ludziņas galvenos sižeta pavērsienus.

Vispirms "Progresīvie" Latvijas Bankas prezidenta amatam izvirza Mārtiņu Kazāku, bet