Politiķu vidū īpašu diskusiju par to nebija, taču mazliet negaidīti bija dzirdēt, ko neformālā sarunā saka kāda militārpersona, kas kājnieku mīnu aizliegšanu nodēvēja par kaut ko līdzvērtīgu pavēlei nepretoties uzbrucējam.

Kad 90. gadu beigās Latvijas politiskajā dienaskārtībā parādījās jautājums par pievienošanos Otavas konvencijai jeb kājnieku mīnu aizliegšanu, sabiedrībai tas īpašu interesi neizraisīja. Aizliegt izmantot mīnas – nu, labi, kāda mums tur daļa... 

Tobrīd tā bija starptautiska mēroga kampaņa, kuras redzamākā seja bija Velsas princese Diāna. Kā ziņoja mediji, viņai esot izdevies izvilināt solījumu par mīnu aizliegšanu pat no tā laika ASV prezidenta Bila Klintona (tas gan palika neizpildīts). Plašsaziņas līdzekļos figurēja vienpusēji argumenti, kā arī emocionāli stāsti un attēli ar civiliedzīvotājiem, tajā skaitā bērniem, kas cietuši, netīšām uzkāpjot mīnām. Tas bija arī laiks, kad Eiropa jau gandrīz desmitgadi bija vērojusi t. s. Dienvidslāvijas karus – virkni asiņainu konfliktu Balkānos (arī tajos plaši tika izmantotas kājnieku mīnas). 

Bija parādījusies cerība, ka tam beidzot varētu pielikt punktu, sodīt kara noziedzniekus, un tālāk jau mūs gaida miera un pārticības laikmets.

Šādos apstākļos 1998. gada maijā, atgriezies no Baltijas un ziemeļvalstu aizsardzības ministru tikšanās, tā laika Latvijas aizsardzības ministrs Tālavs Jundzis paziņoja: "Tā ir Aizsardzības ministrijas pozīcija, ka Latvijai vajadzētu pievienoties Otavas konvencijai, bet lēmums jāpieņem valdībai." "Latvijas mīnu krājumi ir nelieli," viņš it kā mierinoši piebilda – sak, nekādus zaudējumus mums tas neradīs.