Valsts galvenais ārlietnieks ir starp atbildīgākajiem un nopietnākajiem posteņiem valdībā, tas ir tūlīt aiz Ministru prezidenta otrais numurs. 

Tāpēc paslavēsim "Jauno Vienotību", kura, kaut zinādama, ka eksministrs Krišjānis Kariņš uz amatu nāca, jau būdams ceļa jūtīs uz NATO ģenerālsekretāra vai eirokomisāra vietu, tomēr rūpīgi turpina piemeklēt viņa aizvietotāju. Personu, kurai vislabāk piestāvētu gaišā cilvēka Krišjāņa atstātais atlasa uzvalks, kura spētu iekāpt lielajās Edgara Rinkēviča pēc 12 gadu ilga darba perioda palikušajās laķenēs un kura – pēc nācijas prasības – kaut attāli līdzinātos lietuviešu kolēģa Gabriela Landsberģa noteiktībai, enerģiskumam un augstai citējamībai. Tieši lietuvju jauneklīgā diplomāta virzienā pēc vecā Landsberģa mazdēla teiktām runām, ka karsts pārskrien līdz papēžiem, regulāri griežas vadošo Eiropas TV staciju kameru acis un nezūd Rietumu ziņu aģentūru interese. Pašreizējā ģeopolitiskajā situācijā Latvijas ārlietu ministra krēslā nedrīkst ietūcīt kādu vecuma plānprātiņu vai neapkaltu jaunuli, kurš spertu pirmos nedrošos soļus miera konferencēs un Ramšteinas samitos, augstajam amatam nederēs cilvēks ar sliktām manierēm un uztveres grūtībām, kurš, nonācis sev nepazīstamā vidē, sāk uzvesties dīvaini.