Klāt 23. augusts. Būs jāpiedomā par "Baltijas ceļu", par tā ideālo kodolu – domu sadoties rokās. Līdz kauliem cildeni, bet neiespējami šodien. Idejas spožums norūsētu melns, ja parādītos viltojums – organizēta rokās sadošanās ar valsts izsaimniekotājiem, patriotisma mīklas rullētājiem savtīgiem mērķiem, klīniskajiem meļiem, jebkuras valsts varas apkalpojošajiem kultūras veidotājiem un pārbarotajiem ierēdņiem. 

Kā sadoties rokās SIF parazītiem ar cilvēkiem, kas mirst no vēža? Kā rupjmaizes popularizētājiem sadoties rokās ar nožēlojamībā un depresijā slīkstošajiem senioriem? Kā godīgam ar negodīgu? Kā ukrainim ar krievu te, Latvijā?

Neatceros, vai toreiz, 1989. gada 23. augustā, kāds ierunājās par Latvijas sabiedrības sarežģīto etnisko/ētisko/vēsturisko struktūru. Kad jēga bija skaidra, forma atradās pati.

Šodien politiskā vide un lielās pārbīdes pasaulē jēgu ir izšķīdinājušas paštaisnības ierakumos, tālab velti smilkstēt par to, kā kādreiz kas ir bijis. Un es personīgi nemaz negribu nekur atgriezties. 

Todien, pirms 35 gadiem, izjuka mana sadošanās, jo nācās glābt kādu suni. Bet arī tas nav svarīgi. Tā vai tā valsts varai neizdosies aplikt ar nodokli katra mūsu individuālās un dārgās atmiņas. Iespējams, ka šobrīd tikai tajās vairs varam būt brīvi.