Amatpersonu ievēlēšanai mēdz būt dažādi scenāriji. Tā var būt tīrā formalitāte, kad galvenais pretendents jau iepriekš ir labi zināms, un nereti šādos balsojumos viņš saņem krietni vairāk nekā apstiprināšanai vajadzīgo 51 balsi (piemēram, par pašreizējo valsts kontrolieri Edgaru Korčaginu savulaik nobalsoja 90 no 100 Saeimas deputātiem, par Nacionālo bruņoto spēku komandieri Kasparu Pudānu nesen – 88 deputāti). 

Tā var arī būt slīpēta shēmošana, iespējams, pat kombinācija – vispirms izgāžot kādu citu kandidātu un tikai tad, tā teikt, no piedurknes izvelkot īsto. Taču tas, kas šoreiz noticis ar Latvijas Bankas prezidenta vēlēšanām, ir kaut kas unikāls un vienlaikus pazemojošs – gan visiem iesaistītajiem kandidātiem, gan politiskajai elitei.

Līdz šim valdošā koalīcija dažādās tai nepatīkamās situācijās kā vīģes lapu lietojusi frāzes "neveiksmīga komunikācija" vai "komunikācijas kļūda", bet šoreiz arī tas vairs nepalīdz, koalīcija ir izģērbta un haoss tās darbībās ir redzams visiem, pat lielākajiem atbalstītājiem. Protams, jāatzīmē, ka savu roku pie tā pielikusi arī opozīcija, īpaši "Apvienotais saraksts", vispirms it kā dodot netiešus mājienus, ka neatbalstīs līdzšinējā LB prezidenta Mārtiņa Kazāka atkārtotu ievēlēšanu, bet vēlāk kļūstot par viņa kvēliem atbalstītājiem.