Nu ir kā budēļos ejot – nevar vairs saprast, kas ir kas, jo pasaule zibenīgi pārģērbjas, pat visrūdītākie politikas analītiķi un komentētāji jūtas apjukuši. 

Kā anekdotē par zaķīti, ko meža zvēri ir kopīgi saplosījuši un tagad nezina, ko rakstīt nekrologā. Jo par ienaidnieku viņu nevar saukt, par draugu arī ne, līdz kāds ierosina saukt par partneri. Un tā mūs jau daudzus gadus, neskatoties uz pilnīgi atšķirīgiem pasaules uzskatiem, priekšstatiem par morāli, politiķi sauc par partneriem. Par to rūpējas propaganda un bizness, kas visu attaisno ar cinisku pragmatismu.

Gada pēdējās dienās daudzi cilvēki met pie malas politkorektumu un, saucot lietas īstajā vārdā, runā par grūtībām, kas visai pasaulei draud nākamajā gadā. Kara sākumā par drīzu Ukrainas uzvaru sludināja sabiedrības psihoterapeita lomā sevi iecēlušais Aleksejs Arestovičs un daudzi urrā patrioti. To pārņēma valdībai pietuvinātie Ukrainas televīzijas kanāli, tāpēc