13.2 °C
Ropažu novada poligonā "Getliņi", kur nonāk puse no Latvijas iedzīvotāju nesašķirotajiem sadzīves atkritumiem, 2025. gadā tika noglabātas 118 169 tonnas atkritumu.
Aptuveni 39 000 tonnu jeb 33% veidoja dažādu veidu plastmasa un plastmasu saturoši atkritumi.
Tirgū laistā plastmasas iepakojuma augošais apjoms, kā arī ierobežota to otrreizēja izmantošana kavē virzību uz aprites ekonomiku.
Pēc Eiropas Savienības (ES) statistikas biroja "Eurostat" publicētajiem visjaunākajiem datiem, Latvijā pārstrādā 59,2% izlietoto plastmasas iepakojumu. 2022. gadā ES dalībvalstīs plastmasas iepakojuma atkritumu kopapjoms bija 16,16 miljoni tonnu. No tiem tika pārstrādāti apmēram 6,58 miljoni tonnu jeb 40,7%.
"Galvenais iemesls, kāpēc visus plastmasas atkritumus nav iespējams pārstrādāt, ir to neviendabīgais sastāvs," skaidro Klimata un enerģētikas ministrijas (KEM) valsts sekretāra vietniece vides politikas jautājumos Rudīte Vesere, "plastmasas iepakojuma daudzveidība sarežģī gan šķirošanu, gan pārstrādi. Piemēram, šķēlītēs sagrieztā siera plastmasas iepakojums izgatavots no vairākiem dažādiem slāņiem, kas neļauj to pārstrādāt. Tā kā ikdienā pārtikas un citu preču iepakošanai izmanto vairāk nekā 200 dažādu plastmasas iepakojumu veidus, salikt visus pārstrādei "vienā katlā" nav un nebūs iespējams. Pārstrādāt var viendabīgus materiālus, kas sagatavoti no monopolimēra materiāla, piemēram, PET pudeles."
40% iepakojuma nevar pārstrādāt
ES "LIFE" projekta ietvaros Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātē (LBTU) veiktajā pētījumā atklāts, ka Latvijā 40% veikalu plauktos sastopamo preču iepakojumu ir daudzslāņu, tādējādi samazinot iespēju tos pārstrādāt. Vienlaikus ik gadu preču plastmasas iepakojuma apjoms palielinās.
Arī uzņēmuma "Latvijas Zaļais punkts" direktora vietniece un Vides pārvaldības vadītāja Laura Berga atzīst, ka iepakojumam ražotāji bieži izmanto ļoti dažādu veidu plastmasu ar dažādiem piejaukumiem. Turklāt pārbaudēs atklājies, ka daudzu plastmasas iepakojumu sastāvs atšķiras no datiem, kurus ražotāji uzrādījuši marķējumā, lai saprastu, kāds materiāls ir izmantots. Tā kā iepakojumam izmantotās plastmasas sastāvs nav uzrādīts, līdz pārstrādei tas nenonāk.
"Schwenk" – Latvijā vienīgais
KEM valsts sekretāra vietniece vides politikas jautājumos Rudīte Vesere saka, ka plastmasu, kuru nav iespējams pārstrādāt, atbilstoši sagatavojot, var sadedzināt, lai iegūtu enerģiju izmantošanai tautsaimniecībā. "Schwenk" pašlaik Latvijā ir vienīgais uzņēmums, kas atbilstoši sagatavotus plastmasas atkritumus izmanto kā kurināmo cementa ražošanā. Šī būvmateriālu ražotne varētu izmantot lielu daļu Latvijā savākto nepārstrādājamo plastmasas atkritumu, aizvietojot ar tiem gaisu piesārņojošo mazutu. Bet pašlaik lielāks īpatsvars "Schwenk" ir ievestajiem atkritumiem tāpēc, ka vietējie apsaimniekotāji vēl tikai mācās sagatavot tos atbilstoši ražotnes prasībām. Galvenais iemesls – pārāk liels mitruma saturs, ņemot vērā, ka vēl pavisam nesen nešķiroto atkritumu masā ap 40% veidoja bioloģiskie atkritumi.
Kā skaidro KEM pārstāve, cita iespēja – vest nepārstrādājamo plastmasu sadedzināšanai uz citām valstīm. Bet tad jārēķinās ar pārvadāšanas izdevumiem. Lietuvā no citām valstīm reģenerācijai sadzīves atkritumus nepieņem. Savukārt, lai vestu uz Igauniju, šis pakalpojums būtu ļoti dārgs.
Vai sadedzināšana ir pats labākais veids, kā atbrīvoties no izlietotā plastmasas iepakojuma, par to sabiedrībā valda dažādi uzskati. Iestājoties pret vides piesārņošanu un atkritumu apglabāšanu poligonos, biedrība "Zero Waste Latvija" uzskata, ka tā vietā jāveicina atkritumu šķirošana un pārstrāde.
